Bāc! Kā es tā varēju...  Es uzticējos, ka viņas īsziņas nāk no sirds...  Viņa īsziņās ir tik brīnišķīga, bet dzīvē kautrējas izrādīt savas jūtas...  un es pēc jaungada iestāšanās, kad mēs izrunājāmies, domāju, ka viss būs savādāk...  cik naivi...  viņa man uzrakstīja tik ļoooti satriecošas, uzbudinošas SMS...   bet pēc šodienas "priecīgās" ziņas, ka rītdienas tikšanās ar viņu tiek pārcelta uz piektdienu...  es nezinu ko domāt...  esmu tāds muļķis...  es taču nevaru ļaut, ka kāds manu sirdi pakļauj...  stulbi, stulbi!   viss. es vairs viņas SMS neticēšu, ticēšu tikai viņas acīm, ja protams redzēšu, ka viņa nemelo. Bāc. Es esmu nemiera gars, neiegrožojamais gars, vējs, bet šitā salūzu...    Kā teikt - sargi savu es par spīti visam!

Nezinu ko tagad domāt...