Sava buvība ir darbiem kuri norit vēlās stundās. Ir tāds klusums, ka dzirdi visus trokšņus.
Acis nogurst un sirds sitas citā ritmā.

Riebiigi drēgna rudens diena...
biju devies pilsētā, nedaudz nosalis, daudz izlijis un neko neizdarījis, tik apskatījis dažus sarakstus.

Tik daudz laika tiek pavadīts darbā, par daudz. no rīta līdz vēlam vakaram un iekšēji jau es neesmu mierā, man gribas pārnākt sakarīgā laikā mājās, bet pagaidām tas nav iespējams.
būšu arī notralinājis visus pagājušā mēneša ienākumus, bet vēl ir šis tas prātā, kas jāpaveic un nedaudz pietrūkst... Bet par to prieku, kuru vēlos sagādāt varu arī samaksāt.

nu ja, nojauta, ka patīk būt kailam ir visu laiku, it īpaši ja sanāk noiet garām siltam krāsns mūrim...

Skaista draudzība var izaugt skaistā mīlestībā...

Skaisti ir mīlēt, ne mazāk skaisti ir tikt mīlētam.

Došos restartēties.

Ja tā padomā, cik daudz interesantu cilvēku ir. Un pat nav svarīgi vai ar pozitīvu, vai negatīvu interesantumu. Mūsu dzīves ar savām iespējām dara brīnumainas lietas.

Agrs, skaists rudens rīts mani pavadīja jaunajā darba dienā. Tāda patīkama sajūta no rīta dodoties uz darba autobusā redzēt to lielo, sarkanīgo saul...

Nevarētu teikt, ka šī bija ļoti veiksmīga darba diena, bet izturēta godam viss paveikts un nekādi dižie feili nav sadarīti. Apziņa, ka rīt jau ceturtdiena, kuru gribas saukt par mazo piektdienu jau klāt.

Izkarsēt sevi tagad dušā, ieslēgt kādu smeldzīgu gabalu un dungot līdzi...

Gribas rakstīt, nenoklusēt un stāstīt stāstus sev. Salikt burtus kopā un lai veidojas kaut kas par manām dienām un nedienām, bet nu tā patiesi un īsti, jo esmu viens tāds un mans ceļš veido mani, un es veidoju savu ceļu.