Labi, ka nav jāstrādā ar zāģi, tad būtu jau sev nozāģējis pirkstus aiz lielās mīlas...
kaut kā ļoti...

Mierga un klusa darba diena, vismaz pagaidām.
Piestaigāju pie meitenēm, kolēģēm, lai pakliedētu laiku. Pa galvu juacās visādas padarāmās lietas. Saistās ar mākslu un savu prieku. Kā arī, tagad jāatrod jauns lasām gabals, gribas vairāk izglītojošu, bagātināt savu veselo saprātu un lielisko dzīves uztveri. Noteikti ka dzīvē ir vairāk jādara, vairāk jāsmaida, iznāk, ka jādara ar prieku.
Pirms kāda gada biju visnotaļ skumjš, iekšēji sevī... Tagad esmu tikai par labu mainījies.
Mēdz būt brīži, ka mēģinu savā galvā redzēt citu cilvēku domas, pilnīgi nepazīstamu, garāmgājēju, stāvētāju, aizņemto ar sēdēšanu, bet kamdēļ nav ne jausmas.

Kamēr veģitārisms jau kļūst kā popmūzika es pavadu savas dienas visnotaļ labi. Brīvdienās sēdēju pliks, ēdu picu un skatījos filmu, vienīgais nelielais (-) bija sagriešanās skujoties.
Tagad man nepabeigt bezjēdzīgu ierakstu, jo dzen strādāt. :)

Tagad iezagusies patīkama vakara noskaņa, tā vienkāršā, ka tik vien, kā palīst zem segas. Jau pec pāris minūtēm sāksies jaunā darba nedēļa.

Esmu sevi izpratis tīri labi, to kāds esmu.
Un zinu, ka esmu ļoti labs.

Mīlu - šajā vārdā tā visa sajūta nevar ietilpt.

Skaisti sasnidzis, šodien nākot mājup pievērsu uzmanību sniega kalniem abās ceļa pusēs, kā tās tiktu bērnībā novērtētas, būtu tādas kaujas, ka turies... īsti cietokšņi ik uz stūra.
Dažbrīd domas jau smagākas par sniega lāpstu, nedaudz pat skumji paliek, bet tur jau tikai nauda vainīga, apgriež man iespējas, tik daudz laba gribas sadarīt un prieka radīt...

Laimīgu jauno !! lielisku un panākumiem bagātu, piepildītu un izvirzītu mērķu piesātinātību, kā arī, lai tam visam pāri iet laimes sajūta.
Šis gads man ir atnesis sajūtu, ka man ir mājas, ir vieta kur es vēlos būt.

rīt diena kad skaidri atskatīšos uz atpakaļu un jau tagad zinu šis ir, pagaidām, mans skaistākais gads...
īsti nav spēka vairāk rindām, jo pēc pāris stundām esmu jau vismaz pāris km prom no vietas kur esmu...

Es varētu būt peklē, ja zinātu, ka esi debesīs...

Jūtu, kā es iekritīšu dziļā miegā, kurš jau mani velk pie sevis no paša rīta, bet tikai tagad esmu miegam pieejams.
Žēl, ka uz limitētām stundām un, ka gultā viens.
Tātad sapņi mani sildīs... Nekas gudrs jau no manis neizbirs šovakar, tikai vecās patiesības, cik miegs ir labs...

Darbā mūzika mani glābj, jāsecina, ka pa lielam jau es varu darīt jebko.
Man arī malku patiktu cirst, ik dienas, ja būtu laba mūzikas iekārta blakus un mūzika manām ausīm. es pat to darītu ar prieku.

Tikai pēdējā laikā liekas ir vakums mūzikā...
klausos to ko pirms pieciem gadiem, gribas ko jaunu un tādu labās ģitāras skaņās, ar labu vokālu.. ar visu, kas nepieciešams lai dvēsele dzied līdzi un acis mirdz...

Rīts ir pienācis, pasvīdis, paklepojis vilcienā un esmu jau darbā. Nenotiek nekāda laicīgā ierašanās. Svētku slinkums dara savu, kaut kā jāmēgina tā diena uzsākt.

Patīkami sēdēt pie siltas krāsns, suns krāc stāvu augstāk un Mīla guļ metru no labās rokas.

Ziemassvētkos sanāk iekrist domās par ģimeni, par to kāda man viņa.
Iespējams par daudz izteicos vecākajai māsai, bet viņa nopelnījās, bet es arī zinu, ka tam visam nav jēgas, tādēļ tagad arī nedaudz nožēloju, jo tiešām ir reizes kad labāk noklusēt. Nemaz nepazīstot, izsaka savus pieņēmumus, kuriem nav pamata... aaahhgrrr
Vecākā māsa mani spēj ļoti viegli nokaitināt, izteikts tēva raksturs... Tā viņi abi, izdomā savā galvā kaut ko un citu neko neredz.

Šajos Ziemassvētkos liekas nesatikšu savu izkliedēto ģimeni, bet nav arī sajūta, ka vēlos. Man ir tik labi šeit kur esmu, tik daudz māju sajūtas nav bijis.
Noteikti rītdien zvans jaunākajai, izlaidusies slinkumā, ka liekas tālāk nav kur. Tā, ka pat kauns...

ai, cilvēki kādi mēs...
kādi mēs lieliski.

Šodien man negribas cilvēku.
Man ļoti pietiek ar tevi.

brokastis starp diviem datoriem un pie apakšbikšu kaudzes, ne viriešu. Tik patīkami sākas otrdienas rīts. nedaudz jāpārvar tā patīkami siltā zem segas sajūta, lai dotos ārppusē, iekāptu tramvajā, tad vēl vienā un tad būtu darbā.

ak, vēlējos ko te ierakstīt, bet lai nu paliek.
Līdīšu zem segas, kur jau mani gaida.

Burviigi, pamosties un ļaut diviem kailiem ķermeņiem saplūst kopā, līdz acis moži pamostas un tiek teikts "Labrīt".