Saguris, saguris, saguris par ko nezinu, ziemas lācis guļas virsū, bet īpaši nesilda, tik miegu acīs un segās sadzinis.

Piektdien uz kalnu, beidzot un pirmoreiz kāpšu uz dēļa, kritīšu jau rēķinos ar to, domāju tik kādēļ neesmu aizrāvies ar ziemas priekiem. Nezinu, nezinu, nezinu tā vienkāršī esmu uzaudzis par maz lika un par maz deva darīt. Nolika malā, lai netraucē un iedeva kādu pistoli vai puzli ar kuru pazust savā istabas pasaulē un tad jau tikai vajadzēja vēl nopirkt zilitonu, yeee...
Domu putekļi ir dažreiz smagaki par čiekuriem, kuri krīt uz galvas. Darbs, liekas, sāk nedaudz nospiest, bet vai tad pirmo reiz. Nē, ne pirmo. Ir ta interesanti. Centīgs, atbildīgs un visādi jau diezgan izdarīgs, bet motivāciju var dot un var ņemt. Klausos kā citiem sokas un nesaprotu, ko es tur vēl daru, kur daru. Nu kaut kā jau mēs esam tur kur esam, ir īstie laiki, ir īstās vietas un kaut kur ir īstais cilvēks ar tējas krūzi rokā.
Ārā snieg, tas labi ir taču ziema. Jādodas stīgas paraustīt un vēdera mīkstākās vietas padzenāt.