Šis varētu būt man Pēdējā laika aktīvākais mēnesis. Guļu gultā vietā kura sevi dēvē par viesnīcu, man atgādina cietuma kameru. Varbūt vienīgi skapis ir un labi, ka pods nav pie gultas. Tā ceļošana viena liela mācīšanās. Neesmu baigais ceļotājs un vai mani aizrauj doma par ceļošanu, teikšu, ne pārāk, bet jūtu, ka tas ir pat vajadzīgs. Tās robežas ir jāatver un jāpārvar sevī.
Man liekas, ka visu laiku kaut ko pētu, cilvēkus, vidi, kultūru. Vācija man bija radījusi labāku iespaidu, bet Diseldorfa ir diezgan nekāda. Ja te uzturas tad gribās uz mājām. Labi, ka tikai dažas dienas.

Domas sakrājušās. Biju Placebo koncertā un ne pirmo reizi, varbūt labāks kā iepriekšējais, bet nu jā 7 no 10. Bija jau labi momenti nevarēja jau just, ka arī grupai ir baigā degsme un lielais prieks.
Un cilvēki, cilvēki man skumji par mums. Mēs šajā sociāli aktīvajā, narcistiskajā laikā vairs neprotam dzīvot. Visi ar saviem telefoniem taisa selfijus, filmē, bildē koncertu. A ko darīt ar to atmiņu ja viņa ir. Un ar kādu mērķi?? Lai kāds mājās var skatītites kā citi labi atpūšas (it kā).
Biju tādā vērotāja postenī, pats nevarēju atbrīvoties. Nebija mana aitu pulka. Vajadzēs kaut kur iziet paballēt, sen nav nakts dzīve padzīvota.