Patīkami sēdēt pie siltas krāsns, suns krāc stāvu augstāk un Mīla guļ metru no labās rokas.

Ziemassvētkos sanāk iekrist domās par ģimeni, par to kāda man viņa.
Iespējams par daudz izteicos vecākajai māsai, bet viņa nopelnījās, bet es arī zinu, ka tam visam nav jēgas, tādēļ tagad arī nedaudz nožēloju, jo tiešām ir reizes kad labāk noklusēt. Nemaz nepazīstot, izsaka savus pieņēmumus, kuriem nav pamata... aaahhgrrr
Vecākā māsa mani spēj ļoti viegli nokaitināt, izteikts tēva raksturs... Tā viņi abi, izdomā savā galvā kaut ko un citu neko neredz.

Šajos Ziemassvētkos liekas nesatikšu savu izkliedēto ģimeni, bet nav arī sajūta, ka vēlos. Man ir tik labi šeit kur esmu, tik daudz māju sajūtas nav bijis.
Noteikti rītdien zvans jaunākajai, izlaidusies slinkumā, ka liekas tālāk nav kur. Tā, ka pat kauns...

ai, cilvēki kādi mēs...
kādi mēs lieliski.