Let it be!

tā. īstenībā es jau vakar gribēju te kaut ko uzrakstīt, bet vilciens atņēma man spēku. vakar bija tāda riktīga vilciena diena - piecelies, paēd brokastis un uz vilcienu - 2,5 h ripo uz Rīgu, tur pavadu precīzi 1,5 h mākslas terapijā un dodos uz pēdējo vilcienu, ko 1 h man sanāk vēl gaidīt stacijā un tad 2,5 h ripot atpakaļ uz mājām. noskaņojums pozitīvs! kopā sanāk no šīs dienas 5 h atvēlēju vilcienam. un ļoti nožēloju, ka man bija līdzi tikai viena iedvesmojoša grāmata, kuru turklāt, braucot vilcienā, es izlasīju divreiz. un žēl, ka mīļajā ipodiņā bija kādas 40 dziesmas, no kurām pusi bija sarakstījis, sadziedājis tas pats M. Freimanis. ak.
bet atpakaļceļš jau bija jautrāks - tomēr jau 21 vakarā un cilvēkiem labs prāts. viens labi ieņēmis onkulis neveiksmīgi mēģināja ar mani kontaktēties. bet vismaz mani sasmīdināja.
-Jaunkundzīt, skatos jums te brīva vieta blakus, es tad te piesēdīšu!
-mhm!
-Jaunkundzīt, varbūt iepazīsimies?! Es līdz galapunktam, Krustpilij braukšu...
(tālāk, es pagriezu skaļāk mūziku)
pēc 15 min
-Jaunkundz, ko jūs tur lasāt? tik ļoti aizgrābta ar grāmatu, tā ieurbusies..
-Es klausos mūziku!
-Jaunkundz, bet jums rokās ir grāmata! ko jūs tur lasāt?
(parādu grāmatas vāku)
-Un ir interesanta grāmata? Jūs piekrītat visam, kas tur rakstīts?
(atkal pagriežu mūziku skaļāk.

Un tā tas turpinājās visu ceļu, tiešām līdz Krustpilij.. neveiksīgi telefona numura iegūšanas mēģinājumi, un iepazīšanās "tuvāk". kad viņam apnika, tad viņš aizgāja ar saviem čaļiem uz tamburu iedzert un uzpīpēt. kad kāpu ārā palūkojos uz pudelēm, ko viņi dzēra. pārsteigums bija liels, jo neredzēju vodku, bet gan vermutu. :D tāpēc drošvien viņš arī bija tāds labdabīgs un dikti neuzmācās.

Jā, bet vairāk par šitādiem man kaitina cilvēki, kas vilcienā jūtas kā mājās. ar tādiem kopā es braucu apmēram pirms mēneša. Tātad skats - ģimene - māte, tēvs, bērni. Vilciens Rīga - Daugaupils. un pēkšņi brauciena vidū viņi sāk izpakoties. un paņēmuši līdzi pusdienas, jo brauciens tač garš! maizītes, termoss, visādas uzkodas un pats pats briesmīgākais, kas var būt - trauciņš ar vārītām olām un tomātiem. viss vagons sāka pētit viņu pusdienas, daudzi izgāja pastāvēt tamburā, jo smaka bija tiešām ui, ui.
nu ja, pats interesantākais, ko es esmu ēdusi vilcienā ir gurķi no vecmammas dārza. bet vismaz gurķiem ir jauks aromāts! ;)
nu tas tad laikam arī viss.

tātad šodien es izdomāju mest pie malas visas muļķības par autortiesībām un nopublicēt sava brāļa kursabiedra atstāstījumu latviešu valodā. ļoti interesants un ārkārtīgi gribas izlasīt darba orģinālu, pēc kā ir rakstīts šis atstāstījums.

"Medības Alksnājā"
Divas cilveki. Viens Janis otrais Marčs skrēja pa mežu un šauva pa kokiem. Marč : teic, kapec tu šaut pa kokiem? Janis : teica bet tas ir Lacis! Marč : Kads lacis! tu invalids? ātver acī! Cik tu izdzer! Jani : vienu alu. Janis vel reiz sauj pa kaut kur, un nogaina Lacis. Janis : nu redzi es tev teic ka tas ir lacis! Marč : Pāķis. Janis : ej tu nost. es tada veida nosaut vienu laci, 3 vilkus, 1 sumbru, 2 lušus, lapsa un 3 zaķis. Marč : nu tu veiksmigs.

šo atstāstījumu raksta puisis 11. klasē. neizlaboju ne ortogrāfijas, ne interpunkcijas kļūdas. atzīmi neminēšu, tāpat viss ir skaidrs. nu bet sākuma teksts, pēc brāļa nostāstiem, bija pavisam normāls - par diviem medniekiem mežā. alkohols nebija iesaistīts.

burvīgs vakars!

šodien bija pavisam dīvaina diena. "rīts" sākās 13.00 - neslikti. brokastis, duša - viss kā parasti.
neliela atkāpe - atcerējos sapni. tātad es ar Lāsmu un Līgu dzīvojām kopā ( nu kā jau arī tagad) tikai manā sapnī mēs dzīvojām JVĢ meiteņu garderobēs. viens labums - mums ir sava tualete un duša. liels mīnuss - bars svešu meiteņu ik pa laikam grib pārģērbties mūsu istabā. un tātad, kā jau minēju blakus atrodas sporta zāle, kur nemitīgi notika visādi pasākumi, kuros mēs, protams, iesaistījāmies - galu galā dzīvojam tač blakus?! un mums ar Līgu bija īpašs triks ar kurpēm ( mums bija vienādas papēžkurpes - man melnas, Līgai pelēkas). mēs tur mētājām visādus kūleņus, es lecu Līgai pāri utt. un tad mēs pamanījām, ka Lāsmas nav. un izrādījās, ka viņa ir mūsu istabā/ģērbtuvē un ir pagalam slima un brauc mājās.
un tad nu laikam jau bija viens un es nolēmu celties augšā.
un patiesībā tagad ir pavisam citādāk. es klausos (nezin kāpēc) grupu Tumsa un ir baigi baigi melanholisks noskaņojums. un īstenībā es gribu braukt mājās, jo būšana kojās teju divas nedēļass ir nedaudz apnikusi.
tas nu laikam arī viss.