Let it be!

tātad pirms pāris dienām es atklāju vēl vienu veidu kā uzmundrināt sevi un neļauties drūmām domām. es atklāju - Donaldu Daku. ne jau nu gluži no jauna atklāju, tikai nopūtu putekļu kārtu no vecajiem žurnāliem.
bērnībā mēs ar brāli bijām kā traki un uzburti uz to žurnālu. mēs vienkārši alkām pēc tā žurnāla un katru nākamo numuru gaidījām ar nepacietību. pats labākais bija tas, ka mans tētis arī dievināja to komiksu, tāpēc bija garants, ka to žurnālu mums nopirks. pat vēl vairāk - tētis vienmēr izlasīja pirmais un tikai tad deva man ar Janci lasīt.
tā nu es tagad mazliet atgriezos bērnībā un sapratu, ka tas komikss tiešām ir lielisks. un uzjautrinošs. es TIK daudz ko biju aizmirsusi, ka pat nedaudz kauns par sevi - to jau sapratu, kad draugiem.lv spēlēju brain spēli un atbildēju nepareizi jautājumu par Knapu Makdaku. traki! bet tagad esmu atguvsi zaudēto un atceros visu, pat Bruno Bezbremzi, Lēdiju Mīmu, Gosuli utt.
ak jā, kas vēl bija foršs tajā žurnālā - blēņu tarba, kur bija aprakstīti visādi triki un joki, ko izspēlēt ar vecākiem vai draugiem. tie mums ar brāli bij topā! ;) jā, tie tik bija laiki.
paldies Disneya tēvam par šo visu prieciņu!