Te būs divi, rakstīti dažādos periodos...

Pašnāvība
Es stāvu uz tilta malas un lūkojos pulkstenī, rādītājs apstājies uz pieciem. Pie margām sēž mans rotaļlācis, aiz viņa džemperīša aizliktas trīs aploksnes- sarkanas, mažākas par parastajām, uz katras no tām rakstīts viens vārds. Šiem cilvēkiem pēc manām domām ir jāzin, kāpēc es viņus atstāju.
No upmalas pļavām ceļas balta migla. debesis ir pelēkas, nevienas zvaigznes jau sen vairs nav, tās visas ir iekritušas tumšajos upes ūdeņos, tāpat kā to tūlīt darīšu es.
Tilta galā atskan soļi, kāds skrien šurp. Es nosūtu gaisa skūpstu rotaļlācim un krītu...
... pirmajā mirklī- ledains aukstums, pēc tam mani pārņem patīkams miers...
... dīvaini, nekādas gaismas tuneļa galā, tikai fantastisks miers...
es redzu, kā mans ķermenis grimst arvien dziļāk upē. Pie tilta margām stāv viņš, viņam rokās mans rotaļlācis, to cieši apskāvis, viņš izmisīgi kliedz...
Šķiet toreiz pareizi izdarīju, ka neizgāju pa durvīm un nenolēcu no tilta...

Augusts 2004

Vaļā atstātās durvis
es ieeju sevī un aizmirstu aizvērt durvis. tagad sēžu savā sirdī uz dīvāna un kā filmu skatos savu dzīvi. Cik viegli tā ir- to redzēt kā labu filmu, kā šausmīgu murgu.
Es redzu, kā bērnībā rotaļājos zemes un sapņu smiltī. Es redzu, kā svece deg Ziemassvētku eglītē. Skatos, kā stāvu ielas malā un veros motociklu parādē. Lūkojos, kā, lasot jāņuzāles, notiek taureņu uzbrukums.
re kā tik vienkārši beidzas šī filma- es uz tilta, pēc tam ūdenī, krastā es vairs neizpeldu. Dīvaini, es taču nekad nelecu ūdenī, man taču bail no augstuma...
Filma cauri, iestājas man labvēlīgā tumsa. Es mīlu tumsū, es ļoti mīlu tumsu, tā mani sargā.
Manā sirdī iedegas gaisma, un man klēpī uzrodas kārba. Uz tās rakstīts "Sirds dinamīts". atveru to vaļā, tajā iekšā konfektes. aizvērusi kārbu, ņemu to sev līdz.
Es izeju no sevis, bet aizmirsu aizvērt durvis. Tagad manā sirdī pūš draudīgs, auksts un ass caurvējš, jo vaļā palika arī logs...
Un nav vairs manā sirdī dīvāna, un nav vairs tajā kinoekrāna, ir tikai tuksnesis.

pavasaris 2005