Vai atceries

Vai atceries to dienu?
Kad desmit miljonus skūpstu uzdāvāji man?
Es tos glabāju sarkanā kārbā, un katru dienu apēdu vienu,
Lai tevi neaizmirstu.

Vai atceries to dienu?
Kad abi sniegā sēdējām, zvaigznēs lūkojāmies,
Un viena zvaigzne nokrita pie manām kājām?
Es glabāju to sarkanā kārbā
Un katru dienu noskūpstu,
Lai mans skūpsts pie tevis aizceļo.

Vai atceries to dienu?
Kad viens otra vārdu sniegā vilkām?
Es glabāju to sarkanā kārbā,
Sarkanā ledusskapī,
Lai neizkūst tavs vārds manā atmiņā.

Vai atceries to dienu?
Kad sarkanas konfektes kusa mums uz mēles?
Es šo garšu glabāju sarkanā kārbā,
Lai neizgaist.

Vai atceries to dienu?
Kad laime un prieks rada mājas mūsu sirdīs?
Es šo laimi un prieku glabāju sarkanā kārbā,
Lai nepāriet.

Vai atceries to dienu?
Kad tas viss notika?
Es atceros un glabāju to savā sirdī,
Lai nezaudētu.

Vasara, 2004

šajos pantos ir neliela līdzība ar mani...
tiesa, ne es tos sacerēju...

tu vari savus sapņus noslēpt azotē
tu redzi manas bailes tikai iztālēm
apstājies mazliet ieskrienies un tad lec
kritiens desmit sekundēs lūk tā tu bēdz

es stāvu uz malas un prasu sev skaļi
kāpēc man jāpaliek malā kad sirds man tik zaļa
kā dienvidvējš

es ieķeros tavās piedurknēs saku lec
jo cilvēkiem lejup ejošiem
ir vienalga kādā leņķī putni nositas
zemē ietriecas viņi neskatās acīs aizvērtās

redzi cik tā viegli sevi piemānīt
un zemes vietā miega pēļus ieraudzīt
nepietiek kad vairs nepietiek vairs ar “bet”
man jāredz ko var zaudēt kur var nepaspēt

es stāvu uz malas un prasu sev skaļi
kāpēc man jāpaliek malā kad sirds man tik zaļa
kā dienvidvējš

nokritīs, sapņi saplīsīs bet tu lec
izkaisīs tevi izbārstīs jo tu lec
es ieķeros tavās piedurknēs saku lec
jo cilvēkiem lejup ejošiem
ir vienalga kādā leņķī putni nositas
zemē ietriecas viņi neskatās pēc kā tie ilgojas