Nu, kad beidzot ir dabūts tas darbs, es varu to šeit ievietot...
"Vārds ir kā bite, tam ir medus un dzelonis." (Talmuds)
Es negribu ticēt vārdiem, tomēr ticu. Nevēlos, jo tie nekad nav nevar būt patiesi, lai cik ļoti godīgi sacītājs būtu domājis, tajos vienmēr ir kaut kas no meliem.
Visvairāk melu ir tieši labajos, mīļajos, slavējošajos, patīkamajos, tajos, kurus mēs tik ļoti vēlamies dzirdēt. Šiem vārdiem es nekad negribu ticēt, tikai vienmēr "iekrītu" tieši uz tiem. Man laikam trūkst komplimentu.
Kad es pati kādam pasaku ko mīļu, jauku, vēlāk attopos, ka esmu melojusi, bet šo riebīgo sajūtu es ātri noslāpēju ar kārtīgu vilni melu pašai sev.
Man šķiet, ka tieši medainajos vārdos slēpjas visvairāk dzeloņu, un tie ir tie smailākie, asākie...
Es vienmēr noticu tiem riebīgajiem apvainojumiem, kas man tiek veltīti, taču tiem var ticēt, tajos ir visvairāk patiesības. Kaut gan ne vienmēr, reizēm ir tikai zaļa skaudība, kas līdzinās tam (pretējam procesam), ka mēs kādu idealizējam. Tomēr ir jātic kaut nedaudz šiem visiem apvainojumiem.
Reizēm šajos apvainojumos tu pamani to pašu arī otrā cilvēkā, piemēra, reiz man pateica, ka es esot pavieglas uzvedības meitene, un tad es pamanīju, ka tā otra īstenībā ir tieši tāda pati. Par citiem mēs laikam gan lielā mērā spriežam pēc sevis. Es bieži vien caur citiem ieraugu savus trūkumus un bieži veltu sev visai asus vārdus...
Tagad man šķiet, ka es tā īsti nemaz neticu visam, ko šei rakstu, bet es jau nekad nenovērtēju tās atzīšanās, ko man vēstulēs rakstīja divi puiši. Parasti es spēju novērtēt tikai sevi, lielākoties tas ir visai skarbi, un tieši tādēļ, domājot par sevi, man vienmēr gribas būt mazai un naivai, tad būtu vieglāk sev piedot visus tos melus, ko esmu sarunājusi citiem. Taču es tāda neesmu. Laikam arī nekad neesmu bijusi...
Un tomēr es joprojām negribu ticēt nevienam pašam vārdam nevienā valodā. Ķermeņa valoda ir patiesāka, tajā nav nekā no medus, nekā no dzeloņiem, ir tikai patiesās sajūtas, emocijas, jo to nekontrolē prāts, to kontrolē tikai mūsu zemapziņa.
Tādēļ varbūt labāk ticiet tikai dažiem maniem vārdie un tikai mazliet...
"Vārds ir kā bite, tam ir medus un dzelonis." (Talmuds)
Es negribu ticēt vārdiem, tomēr ticu. Nevēlos, jo tie nekad nav nevar būt patiesi, lai cik ļoti godīgi sacītājs būtu domājis, tajos vienmēr ir kaut kas no meliem.
Visvairāk melu ir tieši labajos, mīļajos, slavējošajos, patīkamajos, tajos, kurus mēs tik ļoti vēlamies dzirdēt. Šiem vārdiem es nekad negribu ticēt, tikai vienmēr "iekrītu" tieši uz tiem. Man laikam trūkst komplimentu.
Kad es pati kādam pasaku ko mīļu, jauku, vēlāk attopos, ka esmu melojusi, bet šo riebīgo sajūtu es ātri noslāpēju ar kārtīgu vilni melu pašai sev.
Man šķiet, ka tieši medainajos vārdos slēpjas visvairāk dzeloņu, un tie ir tie smailākie, asākie...
Es vienmēr noticu tiem riebīgajiem apvainojumiem, kas man tiek veltīti, taču tiem var ticēt, tajos ir visvairāk patiesības. Kaut gan ne vienmēr, reizēm ir tikai zaļa skaudība, kas līdzinās tam (pretējam procesam), ka mēs kādu idealizējam. Tomēr ir jātic kaut nedaudz šiem visiem apvainojumiem.
Reizēm šajos apvainojumos tu pamani to pašu arī otrā cilvēkā, piemēra, reiz man pateica, ka es esot pavieglas uzvedības meitene, un tad es pamanīju, ka tā otra īstenībā ir tieši tāda pati. Par citiem mēs laikam gan lielā mērā spriežam pēc sevis. Es bieži vien caur citiem ieraugu savus trūkumus un bieži veltu sev visai asus vārdus...
Tagad man šķiet, ka es tā īsti nemaz neticu visam, ko šei rakstu, bet es jau nekad nenovērtēju tās atzīšanās, ko man vēstulēs rakstīja divi puiši. Parasti es spēju novērtēt tikai sevi, lielākoties tas ir visai skarbi, un tieši tādēļ, domājot par sevi, man vienmēr gribas būt mazai un naivai, tad būtu vieglāk sev piedot visus tos melus, ko esmu sarunājusi citiem. Taču es tāda neesmu. Laikam arī nekad neesmu bijusi...
Un tomēr es joprojām negribu ticēt nevienam pašam vārdam nevienā valodā. Ķermeņa valoda ir patiesāka, tajā nav nekā no medus, nekā no dzeloņiem, ir tikai patiesās sajūtas, emocijas, jo to nekontrolē prāts, to kontrolē tikai mūsu zemapziņa.
Tādēļ varbūt labāk ticiet tikai dažiem maniem vārdie un tikai mazliet...
Mūzika: Pink - Nobody knows
ir doma