es turpretī izskatos kā pamodusies no komas.

bet es sev toreiz sameloju.

ceturtais oktobris pirms gada.

''rudens un pilsētā viss mierīgi.

baigās pārdomas par dzīvi.

šodien ZV atnāca pie manis uz darbu un es attapos, ka mums sen nav bijusi tāda vienkārša, jauka pasēdēšana nelielā kompānijā. oh, wait..mums vispār kopš tā nelāgās džemsondzeršanas un fotopasākuma nekas nav bijis. ne jau tāpēc, ka es viņu mīlētu mazāk, nē. tikai mums sen jau nav ''viena dzīve uz divām'', kā mēs agrāk mēdzām smieties. kā tajā trakajā pavasarī, kad vēl mocījāmies VFF.

bet tikai šodien

un tikai mazliet.

Bet es to nedaru, jo man negribas tīrīt ķeskas un tērēt naudu par kaut kādām žurkām (ar kurām pilni pilsētas pagrabi - ņem cik gribi, par velti) liekas pavisam dumji. Kaķis lai spēlējas ar bumbiņām, viņa tāpat nezin, kas ir medījuma smarža un visticamāk arī nekad neuzzinās. Tāpat kā zooveikala žurkas nekad neuzzinās, kā smaržo brīvība, putekļu un pelējuma elpa mazliet mitrā mūra pagrabā. Ja nu vienīgi kāds sīcis neuzmanīgi atstās būra durvis vaļā.. vai vienkārši izmetīs pagalmā, jo izrādās, mammai nebūt nepatīk mazi, būrī turami grauzēji. Bērnībā mēs palaidām brīvībā kāmīti.. janvārī.. Un tēvs neļāva skatīties kā kauj trušus.

Bet kaķa un peles spēle ir skaista. Suņa un kaķa - gan nē. Kad mūsu Reksis noplēsa čigānu kaķi, man bija žēl abus. Lai gan tas kaķis bija riebīgs un nejauks. Medības? Lūdzu, ņemiet mani līdz, tikai nešausim lapsas, lūšus, vilkus... Pārējos - lūdzu, man garšo gaļa. Es paturēšu vistu, kamēr tu nocērt viņai galvu, tikai lūdzu, nebrauc virsū pagalma kaķiem. Selektīvas simpātijas pret plēsējiem.

Varbūt tā ir kaut kāda iekšējā vājuma pazīme.

Man vienmēr paliek skumji skatoties uz veciem cilvēkiem. Viņi ir tik jauki, mīļi, opji un omes. Un bēdīgi tāpēc, ka viņu drīz vairs nebūs. Šīsdienas laipnais pensionārs ar biezajām brillēm, kas vienmēr novēl ''veiksmīgu dienu, meitiņ'' rīt varbūt gulēs morga leduskastē. Žēl un viss. Tajā pašā laikā, lasot par mātēm, kas met pa logu ārā zīdaiņus, man ir vienalga. Bērni, it sevišķi mazi, ir riebīgi. Tā visa ķērkšana un bļaušana. Pretīgi. Nav jau tā ka es pilnīgi un galīgi viņus ienīstu, nē. Dželkas mazais un Elžuks ir burvīgi, bet viņi ir mazliet virs es-mīļi-ievemšu-tev-sejā vecumam.

Mēs visi esam sociopāti savā ziņā.

varbūt man mazliet pietrūkst pāris tā gada personu, bet skatuve ir skaista

savā miglainajā rīta spožumā.

laiks skrien nenovēršami.

atmiņās vēl smilšu kūku smarža, pagalma blēņas, zaglīgas pastaigas un slepenas ciemos iešanas, pirātu cienīgi gaismas signāli logos, šķūņaugšu mājiņas un smiekli, smiekli.

ja bērnība nebija pilna ar spožām mantām un saldumiem, ja tā nebija perfekta un superlaimīga - tā vismaz bija jauka. man vecākajai, mīļajai taču mazliet naivajai Dželkai, māsai un mazajai A darbu un nedarbu pietika. un nu mēs visas tjipa pieaugušas, izkāpušas no salāpītajiem džemperiem un iekāpušas augstpapēžu kurpēs. es cīnos ar sevi, māsa cīnās pa dzīvi, Dželkai ir ģimene un bēbis ar siržulauzēja acīm un mazajai A vēl viss tikai priekšā.

bet laiks tikai turpina skriet.

viņas visas man ir mazās māsas. gan mana asinsmāsa, gan abas kaimiņu māšeles. tā draudzība, ko mēs iemācāmies bērnībā, ne vienmēr ir paliekoša - bet ja ir, tad pa īstam.

es ticu, ka arī 50 gadu vecumā mēs būsim tepat. ja nodzīvosim.

laiks patiesībā ir nebūtisks. svarīgi ir tikai cik ļoti.

remonts ir beidzot sācies un vismaz ciemiņiem nebūs jāattaisnojas ar mūžīgo ''mēs te lēnām taisāmies kaut ko darīt''.