cik gan drausmīgi ir apjēgt, ka tava eksistence ir pilnīgi bezjēdzīga.
neattaisnojami bezjēdzīga. visā savā pastāvēšanas laikā tu neesi izdarījis neko vērtīgu, neko paliekošu, neko derīgu. vispār.
un tad tu saproti un saki sev, ka viss ir jāmaina un jāsāk dzīvot...un turpini sēdēt bezjēdzīgi savā krēslā, jo nezini ar ko sākt. kam pieķerties.

tu plūsti pa straumi, kaut kur atduries, norausties mazliet un ļauj nest sevi tālāk. viļņi tevi rausta uz miljons pusēm, bet tev ir vienalga.