tikko ļoti nofeiloju - domāju apsveikt Tevi dzimšanas dienā, vai tomēr nē... līdz atklāju, ka esmu pārskatījusies un Tava dzimšanas diena ir bijusi jau pirms četrām dienām. tātad jau esmu aizmirsusi apsveikt. so much for that. redzēju Tevi pēdējoreiz pirms gandrīz mēneša, ziņu Tu man nekādu nedod un es jau ar nebūšu tā, kas atgādinās. nav intereses tādas. ja Tu nespiegotu mani sociālos portālos, tad gan jau pavisam aizmirsusi būtu.
līdz ar to šim stāstam, kas īsti nemaz ar nebija sācies, ir pienākusi pēdējā lapa, kas patiesībā un manā galvā pāršķirta jau sen. savādi jūs esat, cilvēki. savāda esmu es un nepareiza arī. bezjūtīga un dumja, jo vajadzēja tak nedaudz vairāk intereses no manas puses, lai stāsts būtu gatavs.
bet nē.
man nepatīk laimīgas beigas, man nepatīk pabeigti stāsti, man nepatīk piederēt.
jo ir lietas ar kurām es nevaru dalīties.
tad, kad es varēšu, tad, kad Tu, lai kas tu tad arī nebūtu, nebēgsi, tad stāsts varēs sākties.
pavisam cits stāsts, pavisam citā grāmatā ar sniegbaltām lapām.
Apziņas stāvoklis: my mind wonders
Trokšņi galvā: REM - Losing My Religion
Izteikties