synde

25.12.06 17:33
Tu man atrakstīji, to ko jau es pati zinu un lieliski saprotu. bet man vienalga Tevis pietrūkst. es vienmēr domāju par Tevi. nekas nav mainījies. brīžiem tā gribas būt ar Tevi kopā, ka to vienkārši izturēt nevar. kaut vai vnk gulēt kopā skatīties filmas un neko vairāk nedarīt. bet tad es vnk savaldos. saprotu, ka nevar šitā te darīties. man brīžiem tā gribas, lai būtu tā kā kādreiz, lai es ticētu mūžīgai mīlestībai, ka tagad tik atliktu apprecēties, uztaisīt mazo Atiņu un Agnesīti un dzīvot laimīgi mūžīgi mūžos. es gribētu, lai es Tev to varētu apsolīt, bet es tak nezinu, kas notiks pēc mēneša, diviem, vai pēc gada, vai desmit gadiem, to es nekad nezināšu, neviens to nezin, tāpēc es Tev arī neko nesaku, man bail vēl kādu reizi sāpināt Tevi, es negribu Tevi vairāk sāpināt, arī sevi es negribu vairāk sāpināt. saprotu, ka dzīvē var gadīties visvisādi. bet brīžiem tā gribas kaut man būtu vēl viena iespēja.

Tu man esi īpašs, Tu to zini. nevaru Tevi nekādi aizmirst, lai kā es pūlētos. un tici man, es pūlējos. es jau teicu, ka visvairāk man žēl, ka no visām tām daudzajām lietām, ko es esmu pazaudējusi, man pietrūkst tas, ka es neesmu pazaudējusi ticību. es vēl aizvien ticu, ka kādu dienu viss būs labi, ka tauriņi dejos vēdarā, ka.... tikai kā tas būs, ka ir labi, es nezinu un to jau laikam arī Tu nezini un nevari zināt.
0 izlikās gudri paspīdēt