* -

šodien man bija pirmās palīdzības lekcija autoskolā. tagad jūtos tā, it kā man būtu uzvelta papildus atbildība, ja nu gadījumā kas - es nedrīkstēšu iet/braukt garām, jo es zinu, kas jādara.

šorīt notika arī tāda lieta, kā atmiņu uzplaiksnījums, kā belziens pa galvu, pēkšņi viss atkal iedzīvinājās.

tas notika pirms kādiem 5-6 gadiem. mēs, sīkie, visi pagalmā spēlējām kazahus-razboiņikus, kad pēkšņi otrpus sliedēm nežēlīgi skaļi nokauca bremzes un atskanēja blīkšķis. skrējām skatīties, kas noticis. brāzāmies pāri grāvjiem, pļavai, priedīšu audzei, veloceliņam - pēc minūtes jau bijām klāt. absolūts autopilots, pieejam, apstājamies apkārt, tur cilvēki izvilkuši vienu džeku no mašīnas, mēs stulbi blenžam.
automašīna, absolūti sadragāts purns, ieplēsusi kokā uz līkuma. iekšā kopā bijuši 4 cilvēki, tas kurš pie stūres viss asinīs, blakussēdošais izcelts laukā, viņam vaļēji lauzta kāja un viņš guļ zālē un drausmīgi lamājas krievu valodā. [tikai gadus vēlāk es no sētas puikām samācījos tās daudzās rupjības, ko viņš ar putām uz lūpām izbļāva.] aizmugurē divas beibes ar sasistām pierēm.
pāris sekundes un blakus piestāj tumšzils auto. no tā steidzīgi izkāpj simpātiska sieviete, ap 40 gadus veca, garā, violeti mirdzošā kleitā un saka visiem mums - sīkajiem, kas tur stāv un stulbi blenž un pāris garāmgājējiem, kas kaut nedaudz cenšas palīdzēt, ka viņa ir mediķis un mums tagad jāseko viņas norādījumiem. viņa aiztipina, cik nu ātri augstapapēžu kurpes atļauj, uz savu mašīnu pēc milzīgas aptieciņas, visu sakrauj zemē, saorganizē, lai viņas vīrs un viens garāmgājējs uzmanīgi izceļ vadītāju ārā no mašīnas. meitenēm, kas sēdēja aizmugurē viss kārtībā, pašas lēnām atgūstas no šoka un izraušas ārā. kamēr tiek izcelts vadītājs, sieviete-mediķis runā ar to džeku kuram lauzta kāja, viņam arī nedaudz asiņaina piere. viss daudzmaz ok, lūzums tiek apstrādāts un viņš paliek guļam un turpina lamāties.
viņa draugam izgājis švakāk. ārste nometas ceļos, tausta pulsu, elpina, masē sirdi, nospiež asiņojošo plecu, viņa pie sevis un jaunajam cietušajam vīrietim skaļi runā: ne šodien, ne šodien - tu dzirdi? man ir dzimšanas diena, tāpēc šodien ar tevi viss būs labi, tu saproti?! saņemies, dakterei ir svētki, tikai ne šodien, turies, turies...
pēc brīža viņa piesauc mani un iespiež rokā ožamā spirta pudelīti, viņai ir izdevies atjaunot elpošanu un sirdsdarbību, mans uzdevums - vest pie samaņas. viņa parāda, kā turēt galvu pie kakla pamatnes - es drebošām rokām daru visu kā liek, galvā absolūta nerealitātes sajūta, tas taču nav pa īstam, nevar būt.
puisim pa degunu tek asinis, ļoti nedaudz, pat varētu teikt - kā uzkrāsotas - maza nodevīga pilīte pie vienas nāss. es turu pudelīti, mazs brīdi un viņš sāk mirkšķināt uztūkušās acis.
ārste tikmēr spīdina meitenēm ar mazu lampiņu acīs un liek stāvēt uz vienas kājas. viņām nav pat smadzeņu satricinājuma. es pabļauju, ka viņš nāk pie samaņas.
viņa atsteidzas un pārņem vadību. viss ko viņš dara ir mirkšķina acis, sasistais, zilganais vaigu kauls groteski izceļas bālajā sejā. ārste atkal runā savu hipnotizējošo mantru: saņemies un nekusties, es esmu mediķis, turies.. esi mierīgs, šodien man ir jubileja, turies... otrs džeks pabļauj, ka viņš saprot tikai krieviski, tālāk risinās ārstes monologs, kurš manā tālaika uztverē būtu pielīdzināms mēmajam kino.
kopš mēs ieradāmies pagājušas tikai kādas 10 minūtes, bet viss liekas tik palēnināts, kā laiks stiepjas un velkas, detaļas liekas simtreiz nozīmīgākas, kontrasti izceļas. nu jau ir atbraukuši ātrie, āste ar viņiem parunā, viņi savāc džeku ar lauzto kāju, pēc tam uz nestuvēm uzliek visvairāk cietušo puisi, meitenes raudādamas sakāpj mašīnā pie ārstes un tā viņi visi aizbrauc. paliekam mēs - sīkie knēveļi un daži garāmgājēji, kuri nav jau aizsteigušies savās ikdienas gaitās, un zemē paliek pāris apmulas, marles gabaliņi un asiņu pilītes.
mēs ejam atpakaļ uz savu pagalmu, entuziastiski apspriežot ko kurš un kā darījis un cik ātri tas viss pagājis. tā neko piedzīvojums vienai dienai. es nezinu vai ar to cietušo viss pēc tam bija kārtībā, varbūt viņš bija zaudējis pārāk daudz asiņu, varbūt viņš mirkšķināja acis pēdējā agonijā, var būt viskautkas.
jā, un tam bērzam, kurā ietriecās auto, vēl tagad miza ir tikpat nobrāzta, kā toreiz. pliks kociņš, kurš visu atceras.