| 3:18a |
Bezdarbnieka piezīmes
Esmu salāpījusi gandrīz visus caurumus visā, kas man ir. Nezināju, ka to ir tik daudz, bet patiesi izbaudu salāpīšanas un salabošanas peocesu. Iedvesmu šim deva Olio - tur var krāt punktus par visādām aktivitātēm, un es sāku tās darīt tā vietā, lai spēlētu kaut kādu stulbu spēli telefonā. Jau esmu izdzēsusi no telefona visus nevajadzīgos un dubultos failus, tagad būšu parūpējusies, ka arī veci, bet vēl velkami naktskrekli ir salaboti un nekur manās drēbēs nav caurumu. Es nezinu, kas ir nākamais, bet esmu patīkami satraukta.
Ir sajūta, ka atgūstu sevi. Vai tas ir tāpēc, ka beidzot sadūšojos uzrakstīt motivācijas vēstuli darbam, ko ļoti gribu? Vai arī ilgstoša vienatne, trūkums un rutīna ir piespiedusi sevī klausīties un nomierināties? Tas, kas ir pagrūti, ir pēc šīs pierašanas atkal tikties ar cilvēkiem - esmu pieņēmusi klusumu, ka nav, ar ko dalīties, ka jātiek pašai galā, un tieši tad, kad sāku justies labi, visi atkal uzrodas un man jāmācās runāt. Vispār ar to pamestības sajūtu droši vien vajadzētu pasēdēt un padomāt. Varbūt. Bet varbūt ir loģiski, ka man ir vientuļi Latviešu “viensētu” sabiedrībā. Ir grūti saprast, kas ir kas, kad runa ir par manu galvu. Man šķiet, ka tā man ir tik ļoti nogurusi, ka labprāt nekad vairs netiktu izmantota piespiedu kārtā, tikai tad, kad ir iedvesma un tur, kur pati aizved. Bet kas tev deva.
Man laikam tomēr arī sevis drusku žēl (lai neizklausītos pēc kaut kādas Klaidoņa dziesmas). Būt man ir sasodīti grūti. Tā, ka visu laiku vai nu jācieš, vai jāizliekas, ka to ciešanu nebija un jācer, ka labie laiki šoreiz paliks pavisam. Neizdodas kaut kā pieņemt vienu, esot otrā, līdz ir jau par vēlu. Es esmu tik skarba pret sevi, tik prasīga un kritiska, bet netieku no sevis vaļā. Savā ziņā taisnība ir pirmajai terapeitei, ko mēģināju pusaudža gados: “Šī nedrošība un kompleksi tev vilksies līdzi visu dzīvi, tas ir vienkārši jāpieņem.” Bet, sasodīts, cik grūti kaut ko tādu pieņemt! |