| 2:04a |
Wormhole
Kāpēc, kāpēc, kāpēc, KĀPĒC man vajadzēja turpināt lasīt to sviestu twitterī. Nu kāpēc. Es tur eju pārsvarā pēc suņu tvītiem. Tagad man reibst galva un iekšā tāds šoka stāvoklis. Man šķiet, ka varbūt jāpaņem kāda nedēļas pauze vismaz, lai gan to toksiskumu manu jau krietnu laiku, to ievirzi uz stulbā un ļaunā izcelšanu prožektoru gaismā, kas tam, šķiet, palīdz vairoties. Jāpārdomā, vai un kāpēc man to vajag.
Bija mierīgas brīvdienas. Tagad man bail no rītdienas, jo esmu atlikusi darbus un atbildības, ko būtu vajadzējis izdarīt. Bail par savu izvēļu sekām. Un, kad man ir bail, es paralizējos. Bet es mācīšos reaģēt un rīkoties citādi. Varbūt pasēdēšu ar tām bailēm. Varbūt tās pieņemšu.
Suns klusi, bet dziļi elpo kājgalī.
Aprīlī nostaigāju vidēji 13,5 tūkstošus soļu dienā. Gribas staigāt vēl, dzert ziedu smaržu un dabas zaļumu. Naktīs viss ir pilns ežiem un nedaudz arī kaķiem, kas ir izaicinājums ar suni.
Bija tādas svaigas pieredzes. Parunāju ar vienu draugu par dzīvi. Tā diezgan dziļi un eksistenciāli parunājām, kas man lika justies tā stabili. Jo man ir draugs, kam interesē mans viedoklis un atbalsts. Pamazām iepazīstu suņa draugu saimniekus arī. Jauni cilvēki ienāk manā dzīvē ar jauniem stāstiem, svaigām jūtām un reakcijām. Esmu pateicīga par šo svaigumu, jo tas palīdz justies klātesošākai, atklāt gan citus, gan sevi pa jaunam.
Tik daudz drosmes vajag šonedēļ, lai lietas turpinātu virzīties svaigās un labās gultnēs.
Mēģināšu drosmi smelt mierā. |