| 4:24p |
brain dump
Bija tik skaists rīts - laicīgi pamodāmies, izgājām agrajā rīta pastaigā, nopirku Narvītī apelsīnu sulu un mafinu. Tāds priecīgs un atsperīgs garastāvoklis.
Tad sāku strādāt pēc nedēļas atpūtas.
Un tad vienā no točpastaigām, ejot lejā pa kāpnēm, kur suns vienmēr rej, viens kaimiņš nākot pretī izspēra: "Vai tas suns kādreiz arī beigs riet?" Tas pats kaimiņš, kurš divos naktī zvanīja pie visām durvīm un mūs pamodināja, jo vajadzēja kādu, kas iepūš alkometrā, lai varētu samelot draudzenei, ka viņš ir skaidrā. Likās, ka redzēju arī kaimiņienes nosodošo skatienu. Līdz šim bija izdevies saglabāt pozitīvu garu, neiedomājoties sliktāko, parasti kaimiņi tikai nosmaida par suni, bet šī reize kaut kā uzreiz pieķērās. Sabēdājos.
Tad palika tumšs, un tagad ir pavisam neomulīgi.
***
Izskatās, ka šodien bez Scribd būs beidzot jāliek lietā arī tās lapiņas, kur katru dienu pierakstu, kas man ir devis enerģiju vai iepriecinājis. Varbūt jāpameditē vai jāieiet beidzot sveču vannā, ko plānoju jau kādu laiku. Jāiziet vēl vienā pastaigā. Varbūt jānotestē tā Rimi ātrās piegādes lieta.
***
Bet nekas - turpināsim strādāt un priecāsimies par progresu, kas jau ir sasniegts.
***
Ir tumšs UN līst, UN mēs esam divi vien, bez plāniem šodien kādu satikt. Pat, ja man tādi plāni būtu, man negribētos lietū un dubļos iet ārā. Šodien vientulība ir tāda baismīga. |
| 11:58p |
2.01.23
Pēc darba biju nereāli izbesījusies. Tik ļoti, ka kādu stundu vai divas ar sevi strīdējos un nevarēju izlemt par to, vai sūtīt pārtiku uz rītdienas rītu, iet pakaļ uz lielo Rimi vai mazo, vai neiet nemaz, jo teorētiski mājās vēl bija pāris lietas, ko varētu apēst, un badā es visticamāk nenomirtu. Tomēr es biju jau iztēlojusies, kā taisu siera kūku, un nevarēju dabūt to ārā no galvas.
Aizgāju uz mazo. Bija žēl suņa, jo zinu, ka viņš vēl nav gatavs tikt atstāts pēc pēdējām pāris reizēm, bet laikam vairāk bija bail noraut kaut kādu panikas lēkmi, ja slikā pašsajūta būtu pārgājusi pāri malām.
Lai arī turpmāk plānošu savas darbības tā, lai suni vairs nebūtu jāatstāj, siera kūka bija ļoti, ļoti labs lēmums.
Nu labi, to es 100% zināšu tikai no rīta, KAD ES BROKASTĪS VARĒŠU ĒST PAŠAS TAISĪTU SIERA KŪKU! Var jau gadīties, ka atkal būšu salaidusi kaut ko grīstē un kūka nebūs laba. Draugu lokā esmu slavena ar to, cik ļoti var neizdoties kūkas. Varbūt, piemēram, pierīvēju klāt par daudz citrona miziņas. Varbūt cepumi, ko izvēlējos, būs bijuši par saldu pamatnei (šī liekas ļoti reāla iespējamība, jo digestives, ko ieteica ChatGPI, aizstāju ar kaut kādiem Selgas mazajiem cepumiņiem). Var arī gadīties, ka konsistence būs pārāk mīksta. To visu rādīs rīts. Pat nezinu, ko no sevis tagad sagaidīt - rīta nelabums un elpas trūkums parasti nozīmē to, ka brokastīs nevaru dzert kafiju, un šī kūka noteikti būs jāēd kopā ar tasi stipras, nesaldinātas kafijas. Vai es izvēlēšos kafiju, kūku un lielāku rīta elpas trūkumu, vai saprātīgas brokastis, nepacietīgu launaga vai pusdienlaika gaidīšanu un to kombināciju tajā foršajā brīdī, kad tieši vajag tādu mazu papildus pēcpusdienas enerģijas lādiņu? Arī to rādīs rīts. Esmu diezgan priecīga, ka man ir, ko gaidīt. Ja kūka sanāks laba, mēģināšu aiznest to arī visiem mīļajiem cilvēkiem (nu labi, atkarīgs no tā, cik pati apēdīšu) vai arī aicināt viņus pie sevis uz kūku un kafiju.
Nu jā, man tiešām patīk siera kūkas, citrona miziņas un sula klāt saldajiem ēdieniem, mellenes, kas arī nedaudz ir kūkā, un saldo apvienošana ar labu kafiju.
Kopā tas prieks gan bija diezgan sālīts - par visām sastāvdaļām samaksāju ~19 EUR, bet pāri palika lielākā daļa melleņu, kādi 250 ml saldā krējuma, gabaliņš sviesta, daļa cepumu un krēmsiera, pārikas plēve un cepampapīrs, jo to visu nevarēja nopirkt tieši tik, cik vajag. Paskaitot sanāk, ka kūkas aptuvenā pašizmaksa varētu būt ap vai zem 10 EUR. Pieļauju, ka, rūpīgāk izpētot piedāvājumu veikalos, var arī nopirkt lētākas sastāvdaļas un vēl vairāk samazināt cenu. Nākamreiz (ja kūka negaršos briesmīgi un es gribēšu nākamo reizi) varētu mēģināt nopirkt sastāvdaļas tuvāk nepieciešamajam daudzumam.
***
Kamēr taisīju kūku, pabeidzu kārtējo Jaya Jones audiogrāmatu un sāku jaunu. Šķiet, ka varētu visas Gigi Pandian grāmatas noklausīties vai izlasīt vēlreiz, jo tur ir tik daudz foršu referenču un visa kā, ko var palaist garām klausoties, ka noteikti būtu interesanti lasīt vēlreiz. Man vēl ir gana daudz grāmatu, lai izvilktu, iespējams, līdz pat vasarai, kad, cerams, nebūs tik ļoti jācīnās, lai paliktu virs ūdens. Un, ja nepietiks viņas grāmatu, vienmēr vēl ir Elizabeth Strout. Un, ja nepietiks ar viņu, varbūt pa to laiku būs jau iznākusi nākamā Thursday Murder Mysteries grāmata. Un, ja tā nebūs iznākusi, man vēl ir tā grāmatu liste, ko L iedeva, kad gāja prom no darba - vismaz pāris grāmatas tur izskatījās daudzsološas. Gribu arī paskatīties, kas īsti ir Elizabeth Peters, jo viņa laikam ir iedvesmojusi Jaya Jones sēriju. Ā, un vēl man gribētos lēnām pārlasīt Italo ieteikto dzejas krājumu (šķiet, tas bija "The Forward Book of Poetry"). Piezīmēs ir vēl grāmatas, Goodreads un Scribd ir vēl daudz, ko atklāt. Tā ka vismaz kādu gadu varēšu savam iekšējam slepkavnieciskajam demonam aizbāzt caurumus ar labu, man mīļu literatru. Suck it, mental illness! Vai pa to laiku es būšu arī sakārtojusi dzīvi tik tālu, ka to gribēsies arī dzīvot?
***
Kad piesēdos parakstīt, suns piegāja pie paklājiņa, nolaida galvu, un ilgi uz mani žēli skatījās, lai gan teicu, ka ārā vairs nevaram iet, jo bija jau pēc 23:00. Bet viņš skatījās tik žēli ar savām mandeļu actiņām, ka beigās izvedu ārā, iespējams, pieceļot vismaz divus zemākos mājas stāvus no miega. Pa ceļam gadījās trepēs satikt kaimiņu, kas vienmēr situāciju padara vēl sliktāku. Man tiešām vajag to trešo kinoloģi asap.
Es tiešām lepojos ar sevi par to, kā cīnos par savu dzīvi. |