(no subject) @ 04:52 pm
šodien
visvairāk nepiedodu vienaldziibu
tad aizmāršiibu
un neapķēriibu
visvairāk nepiedodu vienaldziibu
tad aizmāršiibu
un neapķēriibu
!
tavs septiitais prāts
tavs drošiibas tiikls
tava otrā seja
| Profile |
|---|
stranger to you ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} sveshinieks |
| September 2009 | ||||||||||||||||||||||||||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| ||||||||||||||||||||||||||||||||
September 22nd, 2004
September 20th, 2004
(no subject) @ 12:00 am
Es vienmēr gribēju būt viens no tiem siičiem, kas komponē operas ar aizvērtām aciim. Es biju greizsirdiiga uz meitenēm, kas šķieda krāsas kā zemesriekstu sviestu, uz puišiem, kam bija melnās jostas. Jā, man bija problēmas attieciibā prêt citiem cilvēkiem, bet visvairāk man bija problēmas attieciibā prêt sevi: es nespēju koncentrēties; es atradu un pazaudēju daudzas mūzas (ģitāru, rakstāmmašiinu, klaviatūru, akrila krāsas, kuru nosaukumi atgādināja svešzemju augljus), bet tanii pat laikā es sapņoju tik dziivi, un miilēju tik stipri – piecas minūtes.
Pieaugšana nebija māciiba par izcilibu, bet par krāsām un matu griezumiem un kā dejot slikti pat necenšoties. Un vai es ‘uzziedēju’? Well, varētu teikt, ka es izlauzos no kūniņas, saplivināju mazus spārniņus, un stāstiiju jokus, krus puse no klausiitājiem nedzirdēja un pārējie deviņdesmit deviņi procenti tikuntā nesaprata.
(14-19 bija par to kā atrast citus cilvēkus, kas arii smējās)
Kaut kad tikko man palika 20, kas noziimē, ka tagad esmu viena no Tiem. Neko iipašu gan nesasniedzot. Es mācos. Es spraužu kopā papiirus, kas aprakstiiti vēlu naktiis. Es dzeru viskiju un ūdeni. Es rakstu dzeju, kas nekad nav gana laba. Es nevienu neiespaidoju ar savu steigšanos un jauniibu. Man vakar bija slikti sapņi. Kad man bija 10, es visiem stāstiiju cik ljoti es lepojos ar to, ka esmu tikusi dubultciparos. Domāju par to kā cilvēki mēra desmitgades. Jutos maza.
That really hasn't changed.
Pieaugšana nebija māciiba par izcilibu, bet par krāsām un matu griezumiem un kā dejot slikti pat necenšoties. Un vai es ‘uzziedēju’? Well, varētu teikt, ka es izlauzos no kūniņas, saplivināju mazus spārniņus, un stāstiiju jokus, krus puse no klausiitājiem nedzirdēja un pārējie deviņdesmit deviņi procenti tikuntā nesaprata.
(14-19 bija par to kā atrast citus cilvēkus, kas arii smējās)
Kaut kad tikko man palika 20, kas noziimē, ka tagad esmu viena no Tiem. Neko iipašu gan nesasniedzot. Es mācos. Es spraužu kopā papiirus, kas aprakstiiti vēlu naktiis. Es dzeru viskiju un ūdeni. Es rakstu dzeju, kas nekad nav gana laba. Es nevienu neiespaidoju ar savu steigšanos un jauniibu. Man vakar bija slikti sapņi. Kad man bija 10, es visiem stāstiiju cik ljoti es lepojos ar to, ka esmu tikusi dubultciparos. Domāju par to kā cilvēki mēra desmitgades. Jutos maza.
That really hasn't changed.
September 18th, 2004
(no subject) @ 05:48 pm
and I want... un es gribu paturēt visas atmiņas sevii, bet es nevaru; gribu raudāt, bet tas noveco un piekūst un tiek izmests miskastē. un tā es nezinu, ko teikt. un tā es gribu sarakstiit random diskus un pacelt kājas pret griestiem. un tā es gribu tev pastāstiit stāstu, bet man būs jāgaida, kamēr stāsti atnāk.
all right? all right.
all right? all right.