stranger to you

Un citreiz es domāju vai es varētu, spētu un vai vajadzētu izdzīvot, ja mani ieslēgtu telpā ar viņu un viņa nikotīna pārpildītajam plaušām. Es domāju, ka varbūt viņš speciāli brauc ar logu vaļā, lai pelni kristu tieši uz manas sejas. Bezkrāsas pārsliņas uz manas sejas, kamēr es sēžu aiztāvoties, bet nespējot izdarīt neko bez viņa nosodījuma. Tas nededzina. Tas neniez. Tā teikt būtu meli, bet kamēr radioviļņi pūš man pelnus sejā, es domāju, ka varbūt man vajadzētu kaut ko teikt, gadījumā ja manas acis aizdegās.

Vai jūs esat kādreiz saņemuši rotaļlietu, kuras iepakojums liekas vērtīgāks par saturu? Kā ziemassvētku šokolādes kaste, kuru tu uzglabā, jo kastīte ir tik dievišķīgi mīļa, ka tu domā, ka kādreiz tā noderēs. Man liekas, ka esmu sevi padarījusi tieši tādu. Iepakota dāvana, bet glītāka no ārpuses nekā iekšā, vienalga cik daudzi par to tagad gribētu strīdēties, es domaju visi piekristu, ka īstenībā mēs esam savādāki, nekā izliekamies (pieņemot, ka lielākoties mēs esma patiesi). Skaitām dienas līdz kaut kas bez vārda un brīnumains parādās, bet tikmēr mēs vienkārši gaidām, vērojam un brīnamies par visu, ko mēs varētu un spētu izdarīt, kas samainītu iespējamību ar pārliecinātību vietām.

Mana galva ir kā liels haoss. Es esmu tāda nepabeigta miskaste ar domām, kas nav domātas man. Laiks slīd garām it kā gaiss būtu pārvērties, kamēr es cenšos tikt pāri dienai, lai realitāte man neizžāvētu acis. Pēdējā laikā es sitos pret zemi ar tik šausminošu troksni (vai tas nozīmē, ka krītu ātrāk, nekā iepriekš?), un vienlaicīgi brīnos kāpēc esmu gandrīz vienīgā, kas izspruka, kamēr visi citi palika aiz muguras.

Vakarnakt debesis bija sakaltušu asiņu krāsā. Pulkstenis bija smaidošs mēness, balts uz zaļa. Un es elpju ledainu gaisu. Tagad var patiešam redzēt – nelīst. Ar katru soli es apjautu vairāk jautājumu uz atbildēm, ko biju tekusi. Un beigās sapratu, ka visi stāsti, ko es biju centusies pastastīt ir viens un tas pats stāsts, un ka nav tāds Mēs pret Pasauli, bet gan Es pret Sevi. Aizmigu, un man liekas, ka pazaudēju daļu no tā visa sapņu zemē. Bet dažas lietas ir palikušas tikpat skaidras.

Pienācis laiks beigt runāt un sākt darīt.

Man pagājšnakt bija sapnis, ka man pašai ir sava māja. Koka grīdas bija kailas, sauss koks, kurš bija saplaisājis un čīkstēja man zem kājām. Stūrī bija divas peles. Bet naktī zvaigznes bija kā sega aiz lielā loga un viss bija labi.

Man šodien bija dzīve, kurā sniegs krājās uz mana mēteļa kā galaktikas un es smaidīju visiem puišiem. Sekla? Jā. Bet tikai ceturdienās.

pamodos viena un neglīta.

lekcija pēc divdesmit minūtēm.

Es esmu redzējusi skaistumu. Skaistums ir viegli. Pārstāj ēst ēdienu un sāc ēst narkotikas, alkoholu un žiletes. E---- iemācīja man, kas ir skaistums. Visi viņu mīlēja, bet viņa nevienam nepiederēja. Viņa bija joks, bet skaists joks, smaidīja katram, kas paskatījās viņas virzienā. Viņa bija greizsirdīga, īpašnieciska, un pietiekoši traka, lai pazudinātu savu degunu un vecāku naudu baltā pulverī, kas dega, kad viņa elpoja. Pie pamata viņa bija zila. Viņa bija uguns. Beigās, visi ienīda E----, jo viņa pameta visus pirms tie paspēja pamest viņu.

Es redzēju noslēpumus, bet nespēju par tiem runāt. Es nekad tā nevarētu. Es neesmu sirēna.

Kas es esmu. Es esmu pasaules acis, palielinātas zīlītes. Es domāju. Es prātoju vai es esmu pietiekoši smuka, vai mana liesma deg pietiekoši spoži, vai manis pietiek. Vai visa nav par daudz. Vai es esmu darījusi kaut ko tavā labā. Un tas viss ir manā galvā, es zinu, es zinu. Bet es gribu Piedzīvojumus un es gribu tos tūliņ. Bet es baidos plānot, parakstīties pie ķeksīša, pieprasīt, jo tādējādi es dzīvotu rāmī, kurā skaisti taureņi nedzīvo, ar to es pateiktu, ka dzīvoju ilgāk par vienu nakti. Un es domātu, nē, tas nav pietiekoši aizraujoši, tā nevar.

Visa pasaule notiek man galvā.