stranger to you

sveshinieks:

Liekas, ka vajadzētu atšķirt skatīšanos no iemīlēšanās. Bet es zinu kā izskatās, kad kāds uz mani skatās. Es tikai nezinu kā būtu jāizskatās iemīlēšanai.

Kā tai būtu jāizskatās?

Un, ja es nezinu, ko tad man vajag meklēt? Kā es varēšu atrast? Jēziņ, ak jēziņ! Sarkasms ir tik taisnīgs. Saproti?

Tu nesaproti, ir jau ok.

Es zinu, ka desmit baļļu skalā esmu tikai sešinieks, bet tas vienalga ir diezgn augstu. Jā, es zinu. Es zinu. Vēl vienu krūzīti, lūdzu. Kas-a tā part latviešu vaļodu? Man patīk pastaigāties pa pludmali un ilgi braukt.

(Bet tu nesaproti.)

Tas ir tā kā viens plus viens. Kas ir…? Tas ir āķīgs jautājums. Tagad bučosimies.

Ko tu gribi ar to teikt? Ko tu gribi teikt ar lielajām acīm? It kā tu zinātu. Tu nezini. Tik paskaties uz sevi. Tu neizskaties pārāk laimīgs. Tu neizskaties pārāk veselīgs. Tu neizskaties pārāk mirdzošs un tu neizskaties kā mana fantāzija. Tad cik svarīgi man varētu būt tavi ieteikumi? Pat, ja mēs kustamies vienādi un tu dažreiz pabeidz manus teikumus. Es nekad nejautāju tavu viedokli par šo te.

Es tikai gribēju, lai tu izliecies, ka man piekrīti. Viss, ko es jebkad esmu no tevis prasījusi. Un tev obligāti ir jāiebilst principā, it kā tev tādi būtu. Bet principi un viedoļi nav viens un tas pats. Patiesībā tu neko nezini par draudzību. Un man vēlreiz jāsaka, ka es tevi nemaz nepazīstu. Bet man ir apnicis to teikt.

Tāpēc es neteikšu. Tāpēc es nesaku. Tāpēc es vienkārši blenžu.

Un tu nesaproti.

Eh, tas viss ir tik nogurdinoši. Gaidīt kamēr izdevība šitā nokrīt no debesīm. Un tikmēr es šķiezu laiku ar tevi. Tomēr tu domā, ka es neciešu. Un kā vēl. Ļauj, es pastāstīšu.

Es tik ļoti ļoti ļoti.

Jebkurā gadījumā, nesaki, ka tu zini, kas būs priekš manis vislabākais. Nesaki, ka mēģināsi man palīdzēt. Jo, ja pat tu mēģinātu, runa ir par manu dzīvi. Un tev nav nekādas nojausmas, jo pats par sevi tu neeksistē. Tu esi lelle, un ar tevi nav ik forši kā likās, kad es pirmo reizi tevi izsapņoju. Vairs ne. Tāpat tam vairs nozīmes.

Tāpat. Tāpat. Kuru katru brīdi pasaule tāpat sabruks. Tāpat. Un vis sāksies no jauna. Viss smagais darbs no sākuma atkal. Tas būs grūti. Tu tā nedomā? Vai tu domā? Jebkad? Ko nu tur, dārgumiņ.

Es gribu izbaudīt pasauli, kamēr tā ir. Es gribu aizbraukt uz vecpilsētu un darīt visu, kas ienāk prātā. Mana mute, manas kājas, mana dzīve. Tu paliec mājās un pārdzīvo savu trūkumus.. Lai kas tas arī nebūtu šoreiz.

Es esmu talāk. Es esmu tālāk. Es vairs neesmu piesakņojies idejai par tevi.

Es tagad saprotu (mazliet skumjāka, mazliet gudrāka), ka tā nav mana vaina un, ka tas nav nekas liels, ka tu nesaproti. Jo tu nesaproti.

Tu nesaproti.

Un ir ok. Jo esmu pietiekoši liela tagad, lai teiktu, ka man vienalga.

Un es tā arī domāju.

(Viss.)