stranger to you

Es esmu redzējusi skaistumu. Skaistums ir viegli. Pārstāj ēst ēdienu un sāc ēst narkotikas, alkoholu un žiletes. E---- iemācīja man, kas ir skaistums. Visi viņu mīlēja, bet viņa nevienam nepiederēja. Viņa bija joks, bet skaists joks, smaidīja katram, kas paskatījās viņas virzienā. Viņa bija greizsirdīga, īpašnieciska, un pietiekoši traka, lai pazudinātu savu degunu un vecāku naudu baltā pulverī, kas dega, kad viņa elpoja. Pie pamata viņa bija zila. Viņa bija uguns. Beigās, visi ienīda E----, jo viņa pameta visus pirms tie paspēja pamest viņu.

Es redzēju noslēpumus, bet nespēju par tiem runāt. Es nekad tā nevarētu. Es neesmu sirēna.

Kas es esmu. Es esmu pasaules acis, palielinātas zīlītes. Es domāju. Es prātoju vai es esmu pietiekoši smuka, vai mana liesma deg pietiekoši spoži, vai manis pietiek. Vai visa nav par daudz. Vai es esmu darījusi kaut ko tavā labā. Un tas viss ir manā galvā, es zinu, es zinu. Bet es gribu Piedzīvojumus un es gribu tos tūliņ. Bet es baidos plānot, parakstīties pie ķeksīša, pieprasīt, jo tādējādi es dzīvotu rāmī, kurā skaisti taureņi nedzīvo, ar to es pateiktu, ka dzīvoju ilgāk par vienu nakti. Un es domātu, nē, tas nav pietiekoši aizraujoši, tā nevar.

Visa pasaule notiek man galvā.