stranger to you

******--

Šis nav domāts kā atvainošanās (un filologs manī atbild: šis ir tikai, lai pateiktu, ka es apēdu ķiršus, kas bija saldētavā/un kurus tu droši vien taupīji brokastīm/piedod man tie bija/tik saldi un/tik auksti).

Rīt es modīšos agri, lai varētu piezvanīt **********. Es nebaidos par to, ko viņš teiks, tik ļoti kā par to, kas man būs jāatzīst. Viss, ko es jau zinu. Es izdomāju no sākuma to pateikt tev, lai pašai kļūtu vieglāk. Un es vienmēr esmu domājusi, ka es tev varu pateikt daudz vairāk vienā ****** , nekā jebkuram citam tūkstoš saplīsušos, gramatiski ķimperlīgos vārdos. Patiešām. Kopš pirmā ******. Pa īstam.

Es gribētu teikt, ka es zinu, kad sāku justies tik ļoti maza. Vienmēr tā nebija. Kad es biju maza, es vienmēr smējos un man bija silti. Mans slimais onkulis vienreiz man teica: “Man tiešām jācenšas atveseļoties, lai mēs varētu iet pastaigās un stāstīt stāstus un varbūt kopīgi iestādīt koku.” Un es viņam ticēju, ka nākotne būs pilna ar siltiem saulrietiem, kur kāds turēs manu roku un es būšu drošībā.

Tāpēc man liekas, ka kaut kur pēc tam, kad viņš nomira un pirms sākās puberitāte, mans skats uz pasauli izmainījās. Drusciņ kautrīga pārtapa par ļoti kautrīgu. Es biju aizdomīga, un es nekad neskūpstiju nevienu zēnu, jo man galvā bija bilde, kurā viņi fiziski mani stūmj prom, un man vajadzēja turēties, lai nepakristu un rīt nost asaras.

Kad man bija 14, man jautāja kāpēc es nekad neeju uz randiņiem. Kaut gan tas bija apvainojums par to, ka es esot lezbiete, es teicu, ka tas ir tāpēc, ka es esmu briesmīgi neglīta. Man nekad vairs to nejautāja.

(gadu vēlāk es žēlojos, ka mani vēl neviens nav skūpstījis. Man ieteica būt pacietīgai un man likās, ka es *******).

Septiņpadsmit un es strādāju **********. Es tikai nesen biju tikusi pāri pirmajai salauztajai sirdij ar ******* zilacainu puisi ar maigu *********. Bija daudz neglītu klientu, un es uz viņiem skatījos un domāju, ka viņi noteikti ir tikuši gan skūpstīti, gan mīlēti. Un es centos izdibināt, kas viņos bija pievilcīgs. Kādu vakaru, zila lūpukrāsa un pusmūža vīrietis pirka kaut ko, kad es pirmo reizi to ieraudzīju, viņas smaidošos lūpu kaktiņus, viņa acis. Kopš tā laika man neviens nav licies tā īsti neglīts. Kopš tā laika man ir impulss iemīlēties katrā, kas man uzsmaida noteiktā veidā, jo patiešām viņi ir tik skaisti, kad smaida.

******* man tikko teica: vai tu kādreiz esi vēlējusies būt katram cilvēkam draugs, jo ir taču tik daudz vientuļu cilvēku, kas **********. Dažreiz man liekas, ka uzsmaidīt svešiniekam nav pietiekami.

Ir tik viegli mīlēt cilvēkus, kad tu zini kur meklēt vasarasraibumus, neredzamus zem mākslīgā apgaismojuma, mazas rētiņas uz rokām, nograuztus nagus. Vīrieši, sievietes, bērni un suņi. Izklausās melodramatiski, bet viņi patiešām reizēm salauž manu sirdi un dažreiz es varu tikai skatīties un smaidīt un varbt nedaudz – raudāt.
Problēma slēpjas tur, ka es nekad neko no tā visa neredzu sevī. Es esmu uzbūvējusi veselas filozofijas par neredzamību. Ne jau gluži kā puķe tapešu rakstā, drīzāk gan kā pati siena vai muša uz tās. Es skatītos uz visem naktstauriņiem, kas sadedzina sevi pirms rītausmas, visiem cilvēkiem, kas sevi apkrauj ar kristāliem, visiem odiem, kas elpo asinis. Es skatījos un izdomāju, ka vienīgais vieds kā es spētu izplest spārnus būtu, ja es to visu redzētu un ierakstītu. Un tad kādu dienu divpadsmit gadus veca mārīte varētu sktīties, kam es esmu izgājusi cauri un atcerētos par to mušu ar zaļo ķermeni un redzētu tur cirkonijus, un redzētu tur kaut ko skaistu. Savādāk, es esmu bezcerīga. Savādāk nebūtu, ko redzēt, nebūtu, ko mīlēt.

Kādu laiku man likās, ka es spēšu mīlēt daudz daudz daudz puišus. Bet es viņiem to neteiktu, jo tādējādi dzejoļi nozīmētu mazāk. Es brauktu apkārt pasaulei. Monogāmija būtu pārāk sarežģīta, un nozīmētu, ka man būtu jāļauj kādam cilvēkam domāt, ka es esmu ļoti ļoti īpaša, un tas man liekas neaptverami.

Pati es iemīlos nedomājot par aptveramību. Es iemīlos, jo man nav izvēles, jo kāds to ir pelnījis, jo kādam rodas sajūta, ka viņš ir mans otrs es. Man atkal liekas, ka man ir 14 un es gaidu kā mani grūdīs prom un man būs jāmeklē, kur pieturēties un jārij nost asaras. Bet tā nenotiek. Tā nenotiek. Tomēr man jāsaglabā drusciņ neticības, jo manā saprašanā tā nenotiek. Bet es redzu to viņu acīs un dzirdu viņu balsīs.

Vēl ***********…

******* zini, kas ir patiešām slikti? Tas mazais mirklītis, kad tu sajūties ļoti egoistisks un jūties nenovērtēts.

Es to nevaru izturēt, jo dažreiz man liekas, ka es sadegšu kā zvaigzne. Nekādu jautājumu, nekādu atbilžu, un pavisam noteikti – nekādu šaubu. Es tā jūtos lielāko daļu sava laika, kas iet uz priekšu, bet tanī ziņā nekas nemainās.

Es esmu nogurusi no tā kā es kādreiz mēdzu domāt. Ne jau par to, ka katrs ir skaists, bet par to, ka es esmu izņēmums. Es esmu nogurusi no bailēm un nogursi no apvainojumiem. Man ir apnicis teikt nē, es neesmu, kad cilveki saka, ka es esmu glīta vai burvīga. Apnikušu ‘nu laikam jau’ un skatīšanās dubļos par katru komplimentu, ko es saņemu. Es redzu savu atspulgu citu cilvēku acīs un es gribu būt tās labās daļas, ko citi redz, tās daļas, ko manas nedrošības vēl nav iznīcinājušas. Es gribu sev patikt. Es gribu būt skaista un gudra un apķērīga un varbūt drusku dīvaina, bat arī tas ir labi.

Un *********** saka: eh, kādu dienu mēs to atradīsim, kur varavīksne pieskaras zemei un ****** ******.

Es gribu tāda būt. Lai neviens nekad neredz, cik es esmu maza un kā es slauku prom asaras. Bet visvairāk priekš sevis. Nekādu vairs melanholisko smaidu vai tukšu caurumu iekšpusē. Es gribu visu aizpildīt un ar to lepoties. Un zināt kāpēc citi mani mīl un tāpēc mīlēt sevi.

Un tā, ******* ******.