stranger to you

Es sajūsminos par mietpilsētām, mans sarkanvīns vienmēr ir duļķains un es strādāju no septiņiem līdz septiņiem, par ko tas mani padara? Jo es zinu par ko tas padara viņu, kuram patīk zilais samts un manu draudzeņu kurpes, viņu kāds vienmēr ved mājās un viņš cenšas izvairīties no prožektoriem, jo "savādāk es izskatos vecs", tā viņš saka un visi smejas, jo vecs nu viņš galīgi nav, un nemirs viņš arī nekad, neskatoties uz to, ka pats tā apgalvo, jo tas man salauztu sirdi un es cēli kā Trifo filmā ietu melnā kleitā ar sarkanām rozēm pie viņa kapa, bez asarām, jo tas vairs nebūtu cēli, bet ko gan es zinu par cēlumu, kad es eju gulēt pusdesmitos un ceļos piecos, lai paspētu tikt vilcienā un paspētu tikt darbā un paspētu nenokavēt dzīvi, lai ko arī cilvēki domātu, kad viņi mēģina nenokavēt dzīvi, jo neko jau nevar nokavēt, viss ir filmās un labākās filmas nerāda kokakolaplazā, labākās tev iedod draugi un vienmēr tevi prasa vai noskatījies, vai patika, vai ir ko teikt, bet nav jau, jo es esmu mietpilsonis un dzīvoju mietpilsētā, un mans sarkanvīns vienmēr ir duļķains un ar steigu izdzerams, jo priekšā stāv nakts maiņa no septiņiem līdz septiņiem...