stranger to you


par visu būs vēlāk, šodien ne par ko nebūs @ 07:52 pm

Klausos: Keane -- Somewhere Only We Know

Diezgan paniski šķirstot kādu žurnālīti un meklējot (būs vai nebūs) kāda autora rakstu, es šodien beidzot tiku skaidrībā ar savu vērtēšanas skalu. Ir cilvēki, kurus es apēdu līdz pēdējam kriksītim, bet nekad nekad nekad neprasu vairāk, kā viņi dod.

Es šķirstu žurnālīti kamēr priekā atrodu, ka ir, bet ja nav, tad tikpat centīgi šķirstīšu nākamo un pēc tam, lai cik reti tas pēdējā laikā nebūtu.
Es eju uz katru lekciju, klades maliņās pierakstot kaut ko no dzirdētā, kas nemaz neatbilst lekcijas tēmai ('kam tu cilvēks vispār esi vajadzīgs' un 'ja es ierakstītu sevi un noklausītos, tad aizietu nākamajā dienā citu darbu meklēt') un atceroties to vēl ilgi pēc tam.
Es ieslēdzu radio pareizajās stundās un dienās un aizmirstos kādā balsī, tik pazīstami, tik mierinoši un mūzikas izvēle reti pieviļ.
Es eju, eju un vienmēr atgriežos bārā, kur pie longailendas dod nepelnīti daudz kokteiļķiršus un vienmēr pajautā kā iet.

Un es viņus cienu līdz pelītēm (pavisam savādāk nekā tos, kuri ir man apkārt). Jo mana cieņa ir par to, kas šie cilvēki ir, nevis par to, kas šie cilvēki ir man.
 
Poink | !