stranger to you

Nav jau tā, ka man briesmīgi patiktu taisīt smieklīgus vārdus no alfabēta makorniem. Nav jaut tā, ka man patiktu spēlēt ričuraču.

Es tikai esmu tāda. Sētnieks tavā pakrūtē. Kreisā kaja uz kreisās ribas, labā kāja uz labās ribas, labā roka uz labās ribas, kreisā roka aizslauka tavas salauztās sirds mazos gabaliņus miskastē. Ko es balansēju uz tava vēdera. – nē, neļaunojies. Es nemetīšu tos ārā, vienkārši miskaste bija vienīgais, kas man bija pa rokai. Es nemetīsu gabaliņus ārā. Es tevi atkal salikšu kopā. Vai tad tā nav vienmēr?

Tāda es esmu. To es daru. Tas nav pārmetums, vai žēlabas. Tas ir fakts.

Tas nav kā netīšām zvejot no zupas ārā alfabētu, neskatoties un tad smejoties par to, kas sanāk. Katru reizi nesanāk kaut kas cits.

Vienmēr viens un tas pats. Es esmu tas, kas es esmu. Un es esmu – kreisā kāja uz kreisās ribas – vienmēr.

Siržu sētnieks.

Sakārtoju vietu naktij, sagatavoju to rītdienai.

Un klusiņām aizeju.

Mana ēna nekad nekrīt uz cilvēkiem, kas aizņem tavu dienu.

Klausies.

Jo es nespēju.