stranger to you

Tēja ar nelabo pēcpusdienā.

Mani bieži pārņem doma, ka vajadzētu kaut ko saplēst. Kaut ko trauslu. Kā ziemsvētku mantiņu, vai to mazo melno fiņtikļušku, kas piestiprināta manam datoram, vai vīna glāzi. Es nezinu, no kurienes man tādas domas, bet es esmu droša, ka pagājušos ziemsvētkos saplēsu 5 mantiņas. Protams, tas neizklausās briesmīgi daudz, bet no otras puses – cik saplēsi tu? Tā ir kā spēle: spiest vai liekt kaut ko, līdz tas gandrīz saplīst; un tad vēl mazliet; un vēl bikiņ. Un tad vēl pavisam mazliet vairāk. Lai redzētu, kurš izturēs ilgāk. Azarts drošvien ir lielāka atkarība nekā varas sajūta.

Jokaini, ne? Dažkārt lietas saplīst (vai salūzt, vai sabirst) un dažkārt nē. Kad tās saplīst, protams, ir kauns, bet vienmēr arī atvieglojums. Ne jau tāds lielais atvieglojums, kas liktu mani atkārtot plēšanu katru dienu, bet tāds mazais, kas liek uzdot sev jautajumus. Vai tā ir slimība?

Varbūt es tikko izgudroju jaunu novirzes paveidu.

Drošvien, tagad es varētu līst iekšā savās domās un meklēt psiholoģiskus izskaidrojumus savai uzvedībai, un varbūt pašizārstēties. Bet... ai nē. Es jau neskaitāmus gadus meklēju atbildes savā galvā un viss, ko es esmu sasniegusi ir daudz sliktu dzejoļu un nopietnas raizes par savu raizēšanos. Liet bendzīnu ugunī ir jautri, bet šoreiz es laikam atteikšos.

Patiesībā, es drīzāk izgdrotu nosaukumu savai novirzei, nekā no tās atbrīvotos.

Galu galā, katru reizi, kad tu iznīcini kādu savu iekšējo dēmonu, tu pazaudē draugu.