stranger to you

Kad tu esi zem ūdens, aizvērtu muti, piepūstiem vaigiem, rokām pie sāniem, atvertām acīm, tu aizdomājies kā filmās tādas ainas vienmēr ir tik īpašas un klusas, un garas, un tām seko ātrs lēciens uz ainu, kas pārbāzta ar krāsām un darbībām. Tas noteikti kaut ko nozīmē.

Bet īstajā dzīvē, kad gaiss ir izelpots, tu iznirsti. Piecelies sēdus vannā, viens. Nav tā lēciena uz košāku, dzīvīgāku ainu. Nav palēlinājuma, trešās personas skatījuma. Nav mūzikas noskaņai. Nav epifānijas, traģēdijas, caurspīdīga svarīguma, vismaz ne no tava skatu punkta. Tu vienkārši piecelies sēdus.

Tad tu ieelpo, dziļi, dziļi, un paskaties apkārt, un prāto, kur tu liktu kameru, ja tā būtu filma, un saproti, ka drošvien nemaz negribētu tikt filmēts tadā stāvoklī, tāpēc, iespējams, tas ir nesvarīgi. Un tu pavēro savu vannasitabu, kas nav tik tīra, lai parastu vannošanos attēlotu tik elegantu, kā tas izklausās teorijā, un tu prāto kamdēļ tu vispār gāji vannā. Un tu nevari izdomāt apmierinošu atbildi.

Tapēc tu pieceleies. Tu izvelc korķi ar kāju un skaties kā ūdens pazūd notekā. (Tas ir trokšņaini.) Tu izkāp. Tu ietinies dvielī. Nav lēciena uz spilgtāku, dzīvīgāku ainu. Tu pēti savu ādu spogulī. Tu apģērbies. Tu pabrīnies par savu lūpu formu. Mūzika nesāk skanēt. Tu brīnies kā tu agrāk nepamanīji asinsvada plīsumu sev acī, bet varbūt tas pirmīt tur nebija. Un tu spied sevi atgriezties pie sausā gaisa, rēķiniem, intirgām, apdrošināšanām, īsziņām, emailiem no cilvēkiem, par kuriem tu vismazāk gribi zināt, plastmasas puķēm, tukšām baterijām pleijerī, vitamīniem, ko vajadzēja iedzert no rīta, ilgām pēc cukura, ilgām pēc sāls, ilgām pēc alkahola, ilgām pēc apskāvieniem, slavinošiem nomoda sapņiem, un bezgaldaudzām revolūcijām, kas veido tavu dienu.

Un tu atver vannasistabas durvis un izej tur ārā. Un tur nav epifānijas. Nevienas.