stranger to you

Es esmu briesmīgi, briesmīgi bēdīga.

Ja cilvēks jūk prātā, vai viņš to zin?
Es sevi lēnām pazaudēju. Ja vien tas jau nav noticis.
Man vislaik likās, ka eju pa apgaismības, patiesības, brīvības un rokenrola ceļu. Jā. Nē, es drošvien kaut kur nepareizi nogriezos. Kaut kā. Vai tam vispār ir nozīme?
Būsi mans draugs? Uzklausīsi mani? Lai arī esmu aizrijusies un vārdi nekad nesanāk tādi, kādus es tos gribu?
Varbūt es nemeklēju draugu, varbūt es meklēju kaut ko, kas man parādītu ceļu atpakaļ pie manis.
Bet tad man liekas, ka tā nevar, ka viss vienkārši virzās uz priekšu un, ja arī tu mēģini sakārtot visu kā tas bija agrāk, tomēr sanāk savādāk.
Es negribu līdzjūtību. Es negribu apskāvienu. Patiesībā, man nepatīk, ka man pieskaras.
Es esmu nogurusi. Un es gribu būt spējīga pateikt, ka esmu nogurusi.
Es gribu pateikt, ka negribu te būt.
Es esmu nesakarīga.
Gandrīz vienmēr.