stranger to you

Es mācos Vēsturi un sapņoju par Nākotni, par pagājušo gadu un rītdienu. Un es mēģinu atcerēties vārdus, ko ēģiptieši deva savām zvaigznēm, un prātoju vai labāk ir ticēt Dieviem vai Mīlestībai. (Es izvēlos Mīlestību. Katrs skūpsts ir kā no filmas, vējam rotaļājoties matos.)

Dejot līdz noreibst galva, bārstīt teorijas līdz aptrūkstas elpa. Pieļaut apkaunojošas kļūdas un saukt mani par Mēnessgaismu. Iepīt vārdus domās. Vai tas ir liktenis? Pulksteņa mehānisms?

Es domāšu pārejoši un sprādzienos. Es ļaušu vējam plūst man pāri kamēr es gulēšu. Es ļaušu sev kādu mīlēt līdz nomiršu un neuztraukšos par citām lietām. Varbūt jau rīt.