stranger to you

Vakarnakt debesis bija sakaltušu asiņu krāsā. Pulkstenis bija smaidošs mēness, balts uz zaļa. Un es elpju ledainu gaisu. Tagad var patiešam redzēt – nelīst. Ar katru soli es apjautu vairāk jautājumu uz atbildēm, ko biju tekusi. Un beigās sapratu, ka visi stāsti, ko es biju centusies pastastīt ir viens un tas pats stāsts, un ka nav tāds Mēs pret Pasauli, bet gan Es pret Sevi. Aizmigu, un man liekas, ka pazaudēju daļu no tā visa sapņu zemē. Bet dažas lietas ir palikušas tikpat skaidras.

Pienācis laiks beigt runāt un sākt darīt.