![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
vēl ir laiks @ 03:22 pm
Jūraszvaigzne bija izcila, garas skropstas un šauras plaukstu locītavas. Kad viņš runāja, viņa lūpas bija biezas un viņa smiekli nekad nebija dabiski. Tas bija pirms diviem gadiem, kad mēs sēdējām ceļmalā, zālei skrāpējoties gar mūsu potītēm, bet man liekas, ka tam bija arī kaut kāds sakars ar šo gadu, tas nemiers viņa balsī. Jo šis gads bija nemierīgs, nelīdzens, ar šaurām plaukstu locītavām. Aizmirsti par mērkaķa gadu, 2004 bija jūraszvaigznes gads. Un es biju nelaimīga, kad tas sākās un es dusmojos. Dažas lietas nekad nemainās, dažas mainās.
Šogad, pēc katriem diviem mēnešiem es atvēru acis un atrados pilnīgi citā kosmosā. Manas rokas bija nejūtīgas, aukstas un bija dienas, kad es nekad nepacēlu telefonu. Tik un tā, vienmēr likās, ka es smejos par kādu, nevis ar kādu. Bet tomēr gaisā bija aromāts, kas bija kaut kas starp mentola cigaretēm un kokvilnas t-krekliem. Un bija ilgi, pārpildīti skatieni, kas nekad neko nenozīmēja un nekas nekad netika atrisināts, bija tikai padošanās. Bet, kad es padevos, es pieņēmu lēmumu smaidiīt un sapņot un atzīt, ka es nezinu, kas ir Pareizi vai Labi, bet es es zinu kā ir justies laimīgai. Un ja es dejotu un mīlētu savus draugus kā tad, kad biju maza, tad varbūt es iemācītos dzīvot nekļūstot Skumja un nekļūstot Traka visu laiku.
Es daudz lasīju, un es uzzināju, kuriem cilvēkiem var ticēt, ka viņi atnāks uz kafijas randiņiem un piezvanīs. Un es uzzināju, ka reizēm draugi pārvācās un aizbrauc, un arī tas ir labi, jo viņi ir laimīgi. Un tu nevari nevienu piespiest ar tevi dejot katru nakti zem laimas pulksteņa, tāpēc tu vienkārši ceri, ka tad, kad jūs būsiet kopā, jūs degsiet spoži un viņi arī to sajutīs. Jo beigu beigās, tikai tam ir nozīme.
Un es biju laimīgāka nekā jebkad agrāk, kad uzskrēju virsū dažiem cilvēkiem, vai arī viņi uzskrēja virsū man, atkarībā no skatpunkta.
Tiku 2. kursā, tiku skūpstīta, rakstīju dzejoļus un ceturdaļu romāna. Labs gads, kopā ņemot.
Šogad, pēc katriem diviem mēnešiem es atvēru acis un atrados pilnīgi citā kosmosā. Manas rokas bija nejūtīgas, aukstas un bija dienas, kad es nekad nepacēlu telefonu. Tik un tā, vienmēr likās, ka es smejos par kādu, nevis ar kādu. Bet tomēr gaisā bija aromāts, kas bija kaut kas starp mentola cigaretēm un kokvilnas t-krekliem. Un bija ilgi, pārpildīti skatieni, kas nekad neko nenozīmēja un nekas nekad netika atrisināts, bija tikai padošanās. Bet, kad es padevos, es pieņēmu lēmumu smaidiīt un sapņot un atzīt, ka es nezinu, kas ir Pareizi vai Labi, bet es es zinu kā ir justies laimīgai. Un ja es dejotu un mīlētu savus draugus kā tad, kad biju maza, tad varbūt es iemācītos dzīvot nekļūstot Skumja un nekļūstot Traka visu laiku.
Es daudz lasīju, un es uzzināju, kuriem cilvēkiem var ticēt, ka viņi atnāks uz kafijas randiņiem un piezvanīs. Un es uzzināju, ka reizēm draugi pārvācās un aizbrauc, un arī tas ir labi, jo viņi ir laimīgi. Un tu nevari nevienu piespiest ar tevi dejot katru nakti zem laimas pulksteņa, tāpēc tu vienkārši ceri, ka tad, kad jūs būsiet kopā, jūs degsiet spoži un viņi arī to sajutīs. Jo beigu beigās, tikai tam ir nozīme.
Un es biju laimīgāka nekā jebkad agrāk, kad uzskrēju virsū dažiem cilvēkiem, vai arī viņi uzskrēja virsū man, atkarībā no skatpunkta.
Tiku 2. kursā, tiku skūpstīta, rakstīju dzejoļus un ceturdaļu romāna. Labs gads, kopā ņemot.
!