![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
(no subject) @ 10:22 pm
Es nosaukšu grāmatu “Puiši un suņi”. Ta būs riebīga pret puišiem un laba pret suņiem. Visi vai nu iemīlēsies, vai atmīlēsies, jo kaut kā savādāk būt nav iespejams un manā prātā nav vietas baltām skaņām.
Pirmais suns bija Princis. Man bija trīs, kad viņš nomira un es iedomājos kā viņš uz pakaļkājām kāpj pa milzīgām vertikālām trepēm debesīs.
Pirmais puisis bija Edijs, kurš dzīvē bija kā enģelis, kā mazie amori gleznās ir enģeļi, resni un rozā, ar lokainiem matiem. Tas, ko es atceros par Ediju ir, ka viņš valkāja Supermena apakšveļu. Tas, ko es par viņu atceros ir, ka viņa istaba bija kaila, visur ciets, tumši lakots koks un uzlīmes gultas galvgalī. Tas, ko es atceros ir, ka viņa apakšzobi bija šķībi, kad viņš smaidīja un ar pilnu pārliecību teica, ka visām meitenēm ir utis.
“labi, bet tādā gadījumā medusmēnesī es došos viena,” es atbildēju.
Kaut kad, starp pieciem un astoņiem gadiem Edijs dabūja brilles un kļuva skumjš un kāpa pats pa savām trepēm. Pēdējo reizi, kad viņu satiku viņam bija mazs puika, viņš bija noskuvis savas enģeļa lokas un kļuvis par policistu.
Droša nāve. Kad mēs cīnījamies, es vienmēr uzvarēju. Enģelis un supermens vienā personā, meitenes uzveikts.
Ar nākamo nebija kā ar citiem, nebija alkohola. No sākuma bija dzeltena japāņu mašīna ar rūtainiem sēdekļiem, tad orandžš džips, tad viņš nopīpējās līdz nāvei. Cigaretes, marihuāna, viņa masīnas vienmēr smirdēja pēc dūmiem un bendzīna un manām kajām vienmēr bija auksti. Mēs kopā skatījāmies filmas un tad viņš nomira. Viņš bija tāds kā hipijs. Viņš pazina māksliniekus. Kāds viņa draugs uzzīmēja viņu pa virsu Zvaigžnu Karu plākātam. Varbūt jūs to esat redzējuši. To, kur Lūks tur savu gaismas zobenu virs savas galvas, pārāk blonds un muskuļots, manuprāt.
Kad es biju maza, vakariņu laikā spīdēja tāda noteikta gaisma, ko tagad nekur vairs nevar atrast. Vai elektrība bija elektriskāka 1980-tajos? Vai pasaule bija krāsainaka, biezās eļļas krāsās un neona gaismās? Vai vienkārši manas acis bija jaunas un manas skropstas vēl lipīgas, ka es redzēju nakti kā pārpildītu kosmosu? Vai tāpēc, ka toreiz biju pavisam jauna un tagad vairs neesmu, ka es to visu redzu tikai acs kaktiņā un tikai, kad esmu iemīlējusies?
Simba bija kucēns līdz kādu dienu mans brālis atstāja vārtus vaļā. Tad arī viņš pārtrauca zagt manas lelles, tieši, kad masīnas ritenis pārbruca pār viņa kaklu.
Puiši un suņi.
Pirmais suns bija Princis. Man bija trīs, kad viņš nomira un es iedomājos kā viņš uz pakaļkājām kāpj pa milzīgām vertikālām trepēm debesīs.
Pirmais puisis bija Edijs, kurš dzīvē bija kā enģelis, kā mazie amori gleznās ir enģeļi, resni un rozā, ar lokainiem matiem. Tas, ko es atceros par Ediju ir, ka viņš valkāja Supermena apakšveļu. Tas, ko es par viņu atceros ir, ka viņa istaba bija kaila, visur ciets, tumši lakots koks un uzlīmes gultas galvgalī. Tas, ko es atceros ir, ka viņa apakšzobi bija šķībi, kad viņš smaidīja un ar pilnu pārliecību teica, ka visām meitenēm ir utis.
“labi, bet tādā gadījumā medusmēnesī es došos viena,” es atbildēju.
Kaut kad, starp pieciem un astoņiem gadiem Edijs dabūja brilles un kļuva skumjš un kāpa pats pa savām trepēm. Pēdējo reizi, kad viņu satiku viņam bija mazs puika, viņš bija noskuvis savas enģeļa lokas un kļuvis par policistu.
Droša nāve. Kad mēs cīnījamies, es vienmēr uzvarēju. Enģelis un supermens vienā personā, meitenes uzveikts.
Ar nākamo nebija kā ar citiem, nebija alkohola. No sākuma bija dzeltena japāņu mašīna ar rūtainiem sēdekļiem, tad orandžš džips, tad viņš nopīpējās līdz nāvei. Cigaretes, marihuāna, viņa masīnas vienmēr smirdēja pēc dūmiem un bendzīna un manām kajām vienmēr bija auksti. Mēs kopā skatījāmies filmas un tad viņš nomira. Viņš bija tāds kā hipijs. Viņš pazina māksliniekus. Kāds viņa draugs uzzīmēja viņu pa virsu Zvaigžnu Karu plākātam. Varbūt jūs to esat redzējuši. To, kur Lūks tur savu gaismas zobenu virs savas galvas, pārāk blonds un muskuļots, manuprāt.
Kad es biju maza, vakariņu laikā spīdēja tāda noteikta gaisma, ko tagad nekur vairs nevar atrast. Vai elektrība bija elektriskāka 1980-tajos? Vai pasaule bija krāsainaka, biezās eļļas krāsās un neona gaismās? Vai vienkārši manas acis bija jaunas un manas skropstas vēl lipīgas, ka es redzēju nakti kā pārpildītu kosmosu? Vai tāpēc, ka toreiz biju pavisam jauna un tagad vairs neesmu, ka es to visu redzu tikai acs kaktiņā un tikai, kad esmu iemīlējusies?
Simba bija kucēns līdz kādu dienu mans brālis atstāja vārtus vaļā. Tad arī viņš pārtrauca zagt manas lelles, tieši, kad masīnas ritenis pārbruca pār viņa kaklu.
Puiši un suņi.
Poink | !