stranger to you

Tātad, vakarnakt es raudāju un jutos dumja par raudāšanu, tāpēc es ielēcu mašiinā, ne savā un bez tiesiibām, un aizbraucu prom, cauri kalniem un augstāk. Nevienas lapas uz kokiem, skaidrs skats uz debesiim un visu, kas zem tām, vesela gaismu galaktika. Es izslēdzu radio. Vieniigā skaņa - mana elpa un vienmēriiga mašiinas dūkšana.

Tas, ko es biju aizmirsusi, bija, ka dažreiz iemiilēties ir sāpiigi, dažreiz cilvēki pietrūkst. Es gribēju padaliities ar zvaigžņu galaktiku, bet es nezinu, vai tev arii tā liktos tik noziimiiga, tā kā tu dziivo kalnā, un liekas, ka cilvēki, kas dziivo kalnos, nekad nenovertē skatu.