![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
(no subject) @ 12:21 am
Es vēroju pasauli šovakar kamēr gulēju, vēroju to caur aizmugurējo stiklu, telefona vadiem un pelēkajiem, kailajiem kokiem. Nakts bija gaismas jūra bez dimensijām un manas acis centās nofokusēties, sekot un es biju pazudusi pazudusi, pilnīgi pazudusi tukšajās debesīs. 100% sajūtas un nekā konkrēta; 100% apzinoties sava kakla ieliekumu, elpas ritmu, mūzikas tempu un saldo smaržu sev visapkārt, bet tomēr domājot par to kā es nokļuvu te, tik tukša un tik laimīga.
Kad man bija astoņi gadi, es gulēju uz aizmugurējā krēsla savas vecmammas mašīnā, un es vēroju tukšu novembra nakti caur aizmugurējo stiklu, ēdu ķirbju saldējumu ar iepirkumu tīkliņiem aiz manas galvas. Mana vecmamma teica, ka viss, ko es teikšu Dievam, tiks uzklausīts, tikai viņa nekad viņu nesauca par Dievu, bet tikai par ‘viņu’. Vienīgā lieta, par ko es atcerējos lūgt, bija sniegs.
Kaut kad augustā es sēdēju citā aizmugurējā krēslā un vēroju saules gaismu. Vējš bija kā lipīgi pirksti manos matos. Es biju 100% klusums un uztraukums toreiz un tikai tagad es mācos pateikt kaut ko, kam ir nozīme, visas tās lietas, kas savelk iekšas kamolā. Bet varbt pat sliktāk, es toreiz nemācēju smieties, un tikai vēlāk es atcerējos arī kā raudāt.
Kaut kad pirms mēneša es atkal sēdēju aizmugurējā krēslā, skaitīju zvaigznes un klausījos piedzērušos smieklos, un kāda alkoholiska elpa pūta man uz kakla. Es tai stāstīju, ka redzu lielo lāci, bet manas domas bija smagas ar miegu, tāpēc es neatceros, kas vēl tika pateikts, vai kas tika domāts, vai kāds to pateica pirms mēs atradām viņa kaklasaiti, viņa kurpes, vienu zeķi un kļuvām priecīgi priecīgi priecīgi.
Labās ziņas ir, es vēl joprojam esmu iemīlējusies pasaulē.
Labās ziņas ir, ka dažas mašīnas ved uz mājām mūžīgi, dažreiz motors nekad nepārstāj dūkt, dažreiz tu vari turēt atmiņu uz plaukstas virsmas, dažreiz nav slikto ziņu.
Tukša. Bet laimīga.
Kad man bija astoņi gadi, es gulēju uz aizmugurējā krēsla savas vecmammas mašīnā, un es vēroju tukšu novembra nakti caur aizmugurējo stiklu, ēdu ķirbju saldējumu ar iepirkumu tīkliņiem aiz manas galvas. Mana vecmamma teica, ka viss, ko es teikšu Dievam, tiks uzklausīts, tikai viņa nekad viņu nesauca par Dievu, bet tikai par ‘viņu’. Vienīgā lieta, par ko es atcerējos lūgt, bija sniegs.
Kaut kad augustā es sēdēju citā aizmugurējā krēslā un vēroju saules gaismu. Vējš bija kā lipīgi pirksti manos matos. Es biju 100% klusums un uztraukums toreiz un tikai tagad es mācos pateikt kaut ko, kam ir nozīme, visas tās lietas, kas savelk iekšas kamolā. Bet varbt pat sliktāk, es toreiz nemācēju smieties, un tikai vēlāk es atcerējos arī kā raudāt.
Kaut kad pirms mēneša es atkal sēdēju aizmugurējā krēslā, skaitīju zvaigznes un klausījos piedzērušos smieklos, un kāda alkoholiska elpa pūta man uz kakla. Es tai stāstīju, ka redzu lielo lāci, bet manas domas bija smagas ar miegu, tāpēc es neatceros, kas vēl tika pateikts, vai kas tika domāts, vai kāds to pateica pirms mēs atradām viņa kaklasaiti, viņa kurpes, vienu zeķi un kļuvām priecīgi priecīgi priecīgi.
Labās ziņas ir, es vēl joprojam esmu iemīlējusies pasaulē.
Labās ziņas ir, ka dažas mašīnas ved uz mājām mūžīgi, dažreiz motors nekad nepārstāj dūkt, dažreiz tu vari turēt atmiņu uz plaukstas virsmas, dažreiz nav slikto ziņu.
Tukša. Bet laimīga.
Poink | !