stranger to you

Pagājšnakt mēs dzināmies pakaļ viņa bērnībai viņa mašīnā, turējām viens otra rokas līdz tās sapūda kopā. Lielākoties es nerunāju un slēpos sevī, iedomājoties Mazu Viņu skrienot ar Mazām Kājām, redzot lietas, darot lietas, un māju, kurā kāds dzīvoja, vecā ragana, biedējošais vācietis, un es laikam tiešām sāku krist.

Šovakar laikam vēlreiz aibraukšu uz centru, aprakšu zinātniskās domas tanī vietā starp viņa ausi un kaklu. Rīt brīvdiena. Pēc tam, kas to lai zina, sapņošu par citām dzīvēm, vietām, kas neliekas kā manas rokas aizmugure, parakstīšos zem mīta par laika riņķveida kustību, jo, ja nākotnei nav lemts atkātoties, mazākais, ko tā var darīt ir atgriezties un tevi vajāt.