stranger to you

Viņa ir nogurusi un nedaudz vienaldzīga pret pasauli: oktobra smagums uz viņas pirkstiem, benzīna un medus smarža matos, viņa garša uz lūpām, elpa, kas garšo pavisam citādi. Viņa spēlē vecas kasetes un viņa dzied līdzi aizmirstām melodijām.

Viņa raizējās par mīlestības dzejoļiem un raizējās par nākotni. Un viņa domā par iespējām. Iespējas ir Amsterdamā un Ņujorkā un nekur īpaši. Gultās un pludmalēs un piedzērušos pasākumos un bibliotēkās un svešzemju restorānos. Viņai ir divdesmit un viņa ir naiva un pilna ar kaut ko, kas pirmo reizi nav pilnīgas muļķības. Viņa domā, ka šis ir sākums visam. Un šodien, šodien, pasaule ir jauna un mirdzoša.

/un katram, kas varbūt paguva izlasīt iepriekšējo ierakstu – nelauzi par to savu smuko galviņu.

Kāda bija 10. klases vasara? Tā bija vasara, ka des strādāju zooveikalā agros rītos un agros rītos un agros rītos. Ja es būtu smarža, es smaržotu pēc suņu cepumiem un suņu čurām un suņu matiem un kaķenēm. Ja es būtu krāsa, es būtu tādā krāsā kā flora balts un rotaļmantiņu dzeltens. Ja es būtu skaņa, es būtu es sitot savu galvu prêt sienu atkal un atkal un atkal…

Kas es biju pirms es biju apziņa? Kad man bija 16 es biju starp identitātēm. Dažreiz ar degunu Virdžīnijā Vulfā, dažreiz ar svītrainām zeķēm, dažreiz klausoties Sex Pistols, un dažreiz ar lavandas krāsas matiem. Es drīzāk būtu klusām dusmīga nekā atklāta. Drīzāk man aizķertos vārdi nekā es ietu un darītu. Drīzāk es liktu cilvēkus uz pjedestāla nekā savā sirdī.

Bet

Attīstība rada sarežģījumus un domas un tagad es esmu tikai sarežģītas domas. Un kas tad es īsti esmu? Kaut kur starp draugiem/puišiem/darbiem/atklāsmēm es kaut ko pazaudēju. Definīcija. Kas es esmu? Vismaz tad, kad man bija 16, es zināju savu vērtību. (1,15Ls stundā pirms nodokļiem)