stranger to you

Vakarnaktij bija bišķin sakars ar ērtiibām, un bišķiņ ar sēdēšanu uz noteiktām trepēm ar bālām zvaigznēm un Marsu karājamies uz kurpjušņorēm virs mums. Uz mirkli mani apmāniija un man likās, ka esmu savā elementā. Kas nenoziimē, ka man nepatiik cilvēki, vai notikumi, bet, ka es esmu tas tips, kas apstājās pie svešām mājām, svešās ielās, paskatās uz zvaigznēm un jautā saviem draugiem 'uz kurieni, pie velna, mēs ejam un, kas notiks, kad mēs tur ieradiisimies?'.

Mēs degam savādāk; nevis liidz zemei, bet aplii. If that makes any sense at all.

tagad, kad tas ir pateikts:

ņii hā.

Bāla āda pret tumšziliem palagiem, tādā krāsā kā spuldziite un pirmspusdienas saule vienlaiciigi. Skūpstiit griestus zem dzeltenām gaismām, celt kājas pār dzelzcelja sliedēm, vēlēties visu, kas mums jau pieder. 'Es jūtos labāk zinot, ka tu te esi un, ka tu mani saproti.' ...pat elpot zilu mēnesniicu uz cita ādas. 'Priecājos, ka varu būt noderiiga.'

Vārdi nav godiigi. Atmiņa nav godiiga.

Man pieder simtčetrpadsmit
lappušu nieciibas un vājuma.

Es nervozēju.

Man nav fotogrāfiju
ko iebāzt kabatā bet
kādu dienu es iešu
un atvēršu logu un nokāpšu lejā
uz piegružotu bāru kādā nomalē
kur klienti nekad nav dzirdējuši par
smēķēšanas aizliegumiem.

Es rakstiišu vēstules lai izstāstiitu kā
es iemainiiju savu telefona nummuru
pret bezmaksas dzērienu un kā
debesis ir atvērtas un gatavas
NLO. Neviens šeit nezina ko es domāju
kad saku ka es neesmu pārliecināta ka es eksistēju
un varbūt tu arii nezini
bet vismaz tu zini kā ir
kad gribas
izzust.

Kādu dienu es ielikšu kājas iikšķi okeānā, kas nebūs Atlantijas.


/Being a girl sucks today.

telefona zvani 4am liek man justies labāk.