Mēs dzērām kafiju un šokolādi un ar to nepietika.
Kas tu biji, kad mēs iepazināmies? Kāpēc tu biji tik bēdīgs? Pastāsti man, kas tevi padarīja labāku? Vai tās bija velti izlietas asaras? Vai tu biji par velti?
Taisnību sakot, man ir jājautā šie jautājumi.
Taisnību sakot, mana sirds regulāri lūzt. Taisnību sakot, es nezināju, ka pasaule ir tik sačakarēta un tik elektrizēta. Taisnību sakot, es nemāku apieties ar patiesību. Patiesība nemitīgi attīstās. Taisnību sakot, es gribu raudāt par katru slikto lietu, kas jebkad ir notikusi ar jebkuru, ko es esmu mīlējusi. Taisnību sakot, es vēl joprojām neesmu izstāstījusi to, ko es sapratu tonakt, skatoties uz savu pasauli kopumā, asarām kūstot lietū, drebot, bet ne tāpēc, ka man bija auksti, kaut gan bija auksts.
Nakts ir gara un vientuļa. Vienīgās zvaigznes ir tās, kas pusaudžu acīs. Es varētu izstāstīt katru iemeslu kāpēc es jūtos nepietiekama. Bet tā vietā, tas ko es gribu pateikt ir sekojošais: reizēm vienīgā vieta, kad es jutos mājās ir bēgot. Reizēm limonāde garšo tikai, kad to dala ar kādu citu. Reizēm ir tādi brīži kā mūžība. Es mīlu tevi, pasaule, un tāpēc es jūtos tik ļoti maza.