stranger to you

pēdējā laikā viss ir bijis tik vienkārši. es neesmu pieradusi pie vienkāršuma. es esmu pieradusi degt dēlj visādām neiespējamām lietām. es esmu pieradusi būt vieniigā, kas tic nepiemērotām lietām. bet ja nu, pavisam pēkšņi, viss būtu iespējams? ja nu vieniigais iemesls degt būtu iists ugunskurs?

/es jau nesaku, ka tas ir slikti. es tikai saku, ka pie tā vēl ir jāpierod.

ir tādas lietas, kas nekad nepārstās mani sajūsmināt: rudens, nakts debesis, kails augums pret kailu augumu, uguns, mēness, dzejolji, miegs, skaistuma briiži, kad ir jānovēršās, lai varētu turpināt skatiities, braukšana, piepildiijums, kaut ko pabeidzot, lietus un zibens un pērkons, okeāns, lielpilsētas.

es nevaru izstāstiit kā laiks kūst, steidzas man garām un es stāvu uz vietas. kā es ikdienas kljūstu arvien vairāk es pati. kā es vairs neaugu garumā, bet iekšā. kā es eju muljķiigās pusnakts pastaigās.

does any of this make sence?

vai es vienkārši runāju ar spoguljiem?

cilvēk, tu esi briinišķiigs. es to nepateicu jau agrāk, jo, redz, es nezinu kāpēc to nepateicu. bet tagad tas ir pateikts un tagad tu zini.