![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
(no subject) @ 08:21 pm
Es reiz aizbēgu un aizmigu lietū uz akmens sienas un pirmo reizi es biju pavisam viena pati. Viss bija tukša migla un es biju nekas, aizmirsu, kas es biju un par ko es raudāju.n
Kad es biju jaunāka, es biju dusmiiga un mums ir sienas, kas tika pārliimētas atkal un atkal dēlj speršanas dunkāšanas ciršanas. Tas bija tik piepildoši – dzirdēt kā kaut kas pliist un dažreiz tā joprojām liekas vilinoša iespēja, bet kaut kā kaut kā tā ir zaudējusi lielāko dalju noziimes laika gaitā.
Laiks sākas un beidzas noteiktā briidii guljot starp tribiinēm, septiņpadsmit un skatoties saulrietā pāri šosejai un horizontam. Es paslēpos aiz zēna ķermeņa toreiz. Tas bija pilniigi platoniski, bet mēs turējāmies viens pie otra it kā mēs taisiitos krist pāri pasaules malai un viss bija balts un melns un balts skats uz pagātni.
Man visvairāk patiik pazaudēties laikā. Dažreiz es iedomājos, ka ja es neskatiišos uz savu pulksteni, tad mirklis būs patiešām bezgaliigs. Ja es nezinātu kad es esmu, tad es nekad nebeigtos.
Es vēlos kaut es varētu pateikt katram, kas man kaut ko noziimē, cik viņš ir briinišķiigs. Es vēlos kaut es varētu runāt par noteiktu trauslu tumsas simetriju. Bet vispārēja gudriiba māca, ka dažas lietas ir labāk nepateikt.
Dažreiz dziive ir tik nolādēti traģiski skaista, ka man aptrūkstās asprātiibu.
Silence and laughter.
Kad es biju jaunāka, es biju dusmiiga un mums ir sienas, kas tika pārliimētas atkal un atkal dēlj speršanas dunkāšanas ciršanas. Tas bija tik piepildoši – dzirdēt kā kaut kas pliist un dažreiz tā joprojām liekas vilinoša iespēja, bet kaut kā kaut kā tā ir zaudējusi lielāko dalju noziimes laika gaitā.
Laiks sākas un beidzas noteiktā briidii guljot starp tribiinēm, septiņpadsmit un skatoties saulrietā pāri šosejai un horizontam. Es paslēpos aiz zēna ķermeņa toreiz. Tas bija pilniigi platoniski, bet mēs turējāmies viens pie otra it kā mēs taisiitos krist pāri pasaules malai un viss bija balts un melns un balts skats uz pagātni.
Man visvairāk patiik pazaudēties laikā. Dažreiz es iedomājos, ka ja es neskatiišos uz savu pulksteni, tad mirklis būs patiešām bezgaliigs. Ja es nezinātu kad es esmu, tad es nekad nebeigtos.
Es vēlos kaut es varētu pateikt katram, kas man kaut ko noziimē, cik viņš ir briinišķiigs. Es vēlos kaut es varētu runāt par noteiktu trauslu tumsas simetriju. Bet vispārēja gudriiba māca, ka dažas lietas ir labāk nepateikt.
Dažreiz dziive ir tik nolādēti traģiski skaista, ka man aptrūkstās asprātiibu.
Silence and laughter.
Poink | !