stranger to you

gribēt tik daudz, bet īsti nezināt ko. kāpēc gribēt tik daudz? vienkāršas vajadzības. vai tu nekad neesi apmierināta? no, not really. never.
ja mēness nokristu no debesīm un ieslīdētu man plaukstā, es tomēr vēl ilgotos pēc zvaigznēm, pēc saules, pēc neaprakstāmā visuma.

there is no I
time is needed
space is wanted.

pāgājšvīkend mēs ar mammuku gājām uz kino vienā no mūsu perfektajām Meiteņu Dienām. ik pa kādu laiciņu mēs sataisām tādu Meiteņu Dienu, kas balstās uz kino skatīšanos, iepirkšanos un pieēšanos kādā omulīgā vietiņā. dažreiz šāda iziešana nav nekas vairāk, kā aizbrauciens uz lielveikalu un paēšana mašīnā no makdonalda take-away. todien kad mēs gājām uz kino, mani pirmoreiz šogad paņēma rudens sajūtas. es to atceros ļoti skaidri.

kamēr mēs gājām pa krišbarona ielu, es pamanīju vientuļu lapu uz trotuāra. apkārt nebija neviena koka, un es izsecināju, ka tā noteikti ir atpūsta no kāda tuvēja pagalma. zeltaina lapa, viļņotām maliņām. varēja redzēt, ka tā ir sakaltusi sausa un kraukšķīga. iespējams, ka to redzēja arī mans mammuks, jo viņa uzkāpa tieši tai virsū.

lapa saplīsa un nokraukšķēja zem mammuka kājām un viņa apmierināti nosmīnēja.

"tu esi tāda pati kā es!" iespiedzos es "es dievinu kāpt uz sakaltušām lapām!"

"nē, Linda," teica mans mammuks, "Tu esi tāda kā Es"

"Oh, right..."