07 Jūlijs 2008 @ 15:38
 
Kur pazuda tā laimes izjūta, kas bija? Es tīri labprāt atgrieztu atpakaļ to mirkli..

Vēl pirms mirkļa es gribēju ļauties un baudīt, tagad es atkal vairs negribu neko. Pēc pasacītā par viņu, man uznāca tik milzīgas bailes un neticība, ka, šķietami, dzīvē daudz labprātāk es daudz ko nezinātu.
rītdien jābrauc parunāties un tad redzēsim kā viss notiksies.
Drusku kaitina, ka nevar pat vēstuli atsūtīt, bet pati jau esmu vainīga.. Kur esmu es, tur ir problēmu meži.. Un šoreiz stresa variantā tie skāra arī viņu. Es brīnīšos, ja viss būs kā bijis. Nu die.
_____

Nākamnedēļ darbā būs grūti. Jau šodien bija. Nedaudz nokavēju darbu (Voops), nodezināju sev rokas, bet man par to tā piedrāzt šobrīd. es mācos darīt ko jaunu un, zinies, pat izdodas viss kā vajag.
Šodien manis dēļ bija jānoraxta tikai viens nagets. :D Es progresēju. xDD
Bet vienalga man patīk strādāt vislabāk zālē. Ne tu smirdi pēc eļļas, ne tu apdedzinies, ne sastrādā vēl kādus brīnumus. + Tev nav tik daudz jārunā. Un pēdējā laikā man riebjas runāt kā tā. Ļoti.
______

Ar senčiem runāju par Valdi. Māte mani noveda līdz niknuma,vilšanās,dusmu asarām. Es esmu teiksi, ka viņu ienīstu?
Viņai ir talants sabojāt garstāvokli 10 sekundžu laikā un viņa to dara pārlieku bieži. Man riebjas, ka man liek justies tā, it kā es nebūtu spējīga pastāvēt, it kā es visu daru nepareizi. Man riebjas tāda veida kritika (tieši no viņas).. man riebjas visi tie komentāri, piezīmes utt..
es saprotu, ka ir arī trakākas ģimenes un ne mazums un man būtu jāpriecājas par to, ka man vismaz ir māte un.. man būtu viņa arī jāmīl. bet, zini.. Neizdodas. Un man nav tāda spēka, lai centos visu sakārtot. Un, jā, es zinu, ka pie attiecibām ir jāpiestrādā. Man tas ir ieaudzināts jau sen, bet.. Māte laikam ir viens liels izņēmums manā dzīvē, ar kuru es nevaru.
 
 
Garastāvoklis: skumīgs un noguris