Pēdējās dienas biju diezgan sačākstējusi, bet lai kā arī nebūtu.. šodien aizvadīju savu "acīti" un nu graužu sadāvinātās serenādes un jūtos pārsteidzoši saskaņā ar sevi.

Iestājos skolā. Vēl divas dienas jānogaida un uzzināšu vai šogad macīšos. Manī ir dikti liela pārliecība (pat nevajadzīgi liela), ka beidzot BŪS... un beidzot būs tas, ko es vēlos. Cik gan dīvaini mēdz sanākt, kad pat pēdējā mirklī meklētais, izrādās tas, kas varētu būt ĪSTAIS (nu, par to gan būs jāspriež stipri vēlāk, bet vienalga..).

Šodien biju ieskrējusi darbā ļoti īstajā momentā.. Un, lai cik traki viņiem tur ietu, man bija VIENALGA. Hah, tādu sajūtu es necerēju sevī iepazīt.

Pēdējās dienās pārdomājot dzīvi, es pieķēru sevi pie domas - es arī gribu mieru, harmoniju, kādu, pie kura ieritināties un aizmirsties. Un uz to ir palēnām jāvirzās. Laiks tomēr skrien vēja spārniem un pavisam negribētos kādā rītā pamosties un secināt, ka mirklis ir pagājis.