No vienas puses tik ļoti, ļoti gribas tikt atkal uz pekām, redzēt cilvēkus, iziet izvēdināt galvu, uzpīpēt un iedzert alu. Gribās strādāt, atkal justies kā cilvēkam. No otras - tik ļoti, ļoti negribas iet uz skolu, negribas neko tādu darīt. Varētu vnk sēdēt mūžīgi pie kompja, skatīties filmas, klausīties mūziku, smieties čatā un rakstīt tai stulbajā forumā, kurā arvien esmu iestigusi kā purvā.
Nezinu ko darīt.

Es tā iedomājos, cik ļoti, ļoti sen es esmu bijusi aizkadrā. Un man tas vairs nepatīk, man nepatīk neeksistēt, nepatīk dzīvot. Es gribu elpot, es gribu smaidīt, es gribu apskaut, mīlēt dzīvi tādu, kāda tā ir.. Bet cik es skatos apkārt, cik redzu, cik jūtu... man šķiet, ka labā paliek arvien mazāk.
Un tās sievietes vārdi tik nepārliecinoši, tik dziļi.. pilnas nožēlas un nekā vairāk. Bezjēdzība par savu dzīvi. Un man tik ļoti, ļoti bail, ka man būs tāpat. Vai, ka man jau ir tāpat.
Un tai pat laikā, šeit, guļot mājās pilnīgi vienai istabā, es mirkļos iz dienas jūtos labāk, nekā kad esmu uz brīvām kājām. Šo šeit ir tie trakie, trakie cilvēki, kuri 6ajā datumā mielosies ar tequilu, kuriem es tad aiznesīšu torti.. Un man beidzot ir sajūta, kas tas būs labs notikums, ka tas būs notikums, kuru es neļaušu sev sabojāt. Un arī ne kādam citam. Man vajag tikai vienu dienas laimi, lai sajustu dzīvību! Vienu dienu miera un piepildījuma, lai zinātu, ka ir vērts. Vienu pierādījumu, ka tas ir īsts.