Es kā vienmēr kaut ko atceros nedaudz par vēlu.
Visi tač zinam, ka bibliotēkās uz Ziemassvētku laiku var grāmatas nodot bez soda sankcijām. Nu, ko, ziemassvētki pagājuši - jāgaida nākamie..
Un šitā man mājās stāv nu jau trīs grāmatas, kuru nodošanas termiņš 07. gada vasara :D

Kāpēc miegs nevar nākt tad, kad tam būtu jānāk?! Deviņos vakarā, desmitos.. nu vienalga, kaut divpadsmitos!
Kāpēc visu laiku bezjēdzīgi jāblenž grieztos, nevarot aizmigt?! Grozīties, velties, ar galvu virs spilvens un zem, visādi izmēģināt un nekā.
Un kāpēc miegam ir jānāk tad, kad gulēt iet vairs nav NEKĀDAS jēgas?! Kāpēc? Kāpēc?
Es raudāšu darbā, ja man būs jāstāv pie kases, kas ir visticamākais variants.

Kamēr tā gulšņāju, iedomājos par turpmāko nedēļu [lūdzu nošaujiet mani kāds]:

# 5dien fizikā kd `Optika`. Gaudošu kā vilks. A-ūūūŪ
# 6dien/7dien ļoti iespējams jāatrodas Liepājā. Ōmas jubileja. Kas var būt labāks?!
# uz 1dienu jāizlasa R.Ezeras "Aka". Nieka 300lpp.. Nieks vien ir. >.<
# un 2dien.. nu, jā, ja viss sanāks un nebūs jāstrādā, varbūt beidzot pārvarēšu vienu murgu, kas velkas līdzi.
Bet principā laika deficīts ļoti nejauks.
Gribas alutiņu vai šņabi vai jebko, kas sit pa galvu!

"Gaiss smaržoja pēc medus, pavasara un dzestra gaisa. Pietrūka vēl ticamības avota - varžu kora tepat ūdenstilpnes malā un tad varbūt pat nāktos noticēt, ka atrodies brīvā dabā. Mirkli Enija aizvēra acis un iztēlojās kā viņas matos vējš iečukst savu balsi. Mirkli viņa iztēlojās dzirdam vasarīgās putnu dziesmas, kas iedzied garā dzīvesprieku un liek smaidīt vien par pasaules skaistumu.
Meitenes lūpu kaktiņi pastiepās uz augšu un plaksti negribīgi tika atvērti. Nebija dzīvības, kas rotaļātos ar vītola zariem, varžu kora, kas iejauktos putnu dziesmās. Nebija arī pašu putnu, kas spēlētos vēja rokās. Tā nebija saule, kas sildīja galvu, tas varbūt pat nebija īsts ūdenskritums tur iepretim. Tas viss bija mākslīgs un tas viss deva mākslīgu mieru, mākslīgu harmoniju. Ilūziju - neko vairāk."

Ko tik mūzika nespēj izdarīt ar rakstību.

Un Enija beidzot dodas pie miera. Darbā nenomiru (tiesa, pēc darba ejot pa tuneļa trepēm gan gandrīz atdevu galus. Pat ar visām pindelēm līdzsvara izjūta mani glāba no slidkalniņa efekta. Fū..) un arī skolā ne. Rīt gan nomiršu, jo nav spēka mācīties neko par Optiku. Paļaušos uz veiksmi, kura parasti fizikā mani gan pamet!