"Gaiss smaržoja pēc medus, pavasara un dzestra gaisa. Pietrūka vēl ticamības avota - varžu kora tepat ūdenstilpnes malā un tad varbūt pat nāktos noticēt, ka atrodies brīvā dabā. Mirkli Enija aizvēra acis un iztēlojās kā viņas matos vējš iečukst savu balsi. Mirkli viņa iztēlojās dzirdam vasarīgās putnu dziesmas, kas iedzied garā dzīvesprieku un liek smaidīt vien par pasaules skaistumu.
Meitenes lūpu kaktiņi pastiepās uz augšu un plaksti negribīgi tika atvērti. Nebija dzīvības, kas rotaļātos ar vītola zariem, varžu kora, kas iejauktos putnu dziesmās. Nebija arī pašu putnu, kas spēlētos vēja rokās. Tā nebija saule, kas sildīja galvu, tas varbūt pat nebija īsts ūdenskritums tur iepretim. Tas viss bija mākslīgs un tas viss deva mākslīgu mieru, mākslīgu harmoniju. Ilūziju - neko vairāk."

Ko tik mūzika nespēj izdarīt ar rakstību.

Un Enija beidzot dodas pie miera. Darbā nenomiru (tiesa, pēc darba ejot pa tuneļa trepēm gan gandrīz atdevu galus. Pat ar visām pindelēm līdzsvara izjūta mani glāba no slidkalniņa efekta. Fū..) un arī skolā ne. Rīt gan nomiršu, jo nav spēka mācīties neko par Optiku. Paļaušos uz veiksmi, kura parasti fizikā mani gan pamet!