Piegāju pie vecā kompja un apskatījos bildes. Liekas, gluži vai simtgadīgi notikumi.
Zin, ir mazliet stulbi apjaust to tikai tagad, kad ir jau krietni par vēlu, bet, man liekas, ka ar Tevi man gājis visjautrāk. Visas bildes bija tik pozitīvas un vienreizējas - krāsainas. Mēs abas tur starojām, priecājāmies par dzīvi, pōzējām un ālējāmies. Mēs dzīvojām un baudījām!
Laikam reizēm tā gadās, kad vienkārši nav lemts. Kaut kas notiek un tiek izjaukta idille.
Piedod man par manām kļūdām, par nepareizi spertajiem soļiem. Ja nebūtu par vēlu, es censtos ko glābt. Bet laiku nesasmelsi atpakaļ un neizdzīvosi to vēlreiz. Un ir pagājis pārāk daudz laika, lai to ignorētu.
Man pietrūkst sešstundīgās telefonu sarunas, dažādu krāsu kedas kājās un tās attieksmes ar kādu mēs toreiz raudzījāmies uz dzīvi. 2007.gads - varbūt, ka tāda vairs nebūs nekad. Un, zini, es priecājos, ka man tāds bija ar Tevi, Nem!

Par tādiem Ziemassvētkiem esmu sapņojusi vienmēr. Melanholija, hipohondrija, skrūve un Placebo.
Pietiek spēka vien būt stiprai vien tās dažas minūtes dienā, kad esmu ar vecākiem.
Un tāpēc piedodiet, ja es ne-no-kā sāku bļaut vai aizsvilstos.. Esmu nedaudz kaut kur pazaudējusi savus nervus un sajēgu.. Esmu tikai nedaudz izsmelta un, kamēr es neatradīšu veidu kā progresēt kaut vai par kripatu, būšu nedaudz nestabila.