Kādam ir talants man likt aizmirst visu un pasmaidīt. Kāds vienkārši manā organismā endorfīnus un liek man justies labi. Bet iedarbība ir īslaicīga (maximums, diena - divas).
Viņam, savukārt, izdodas nozagt manas domas mazliet un likt vēlēties viņa klātbūtni, jo arī tā izraisa man smaidu. Un es tiešām ilgojos pēc viņa smaida, kad neredzu viņu.
Bet tai pašā laikā es jūtos vainīga, ka es arvien salīdzinu.

Šonakt sapņoju par to, ka "grēkoju" un piecēlos ar vainas sajūtu, jo viņš būs dusmīgs.
Forši justies vainīgam pie tā, ko es daru zemapziņā? :D

Forši 5dienā strādāt līdz pašam vakaram? Damn, bet nekas cits neatliek.

Man uzrakstīja kāds cilvēks, par kuru iedomājos aizvaar, ja nemaldos. Atrada mani draugos un sākām sarakstīties. Ir dīvaini runāt ar kādu, ja neesi ar viņu ticies kādus 2-3 gadus un viss, kas jūs kopā saista ir bērnu dienu prikoli un slepkavības mēģinājums.. Tomēr, nezin kādēļ viņš liek izjust mieru. Lūdz stāstīt par manu dzīvi un tajā notiekošo. Tas piedevām ir iemesls pašai apdomāt par to, kas tajā notiek un rakstot sakopot domas..